Abu skolu direktore Inese Ozolniece par turpmāko eksistenci galvu nelauza. Bērni ir, pašvaldības atbalsts arī, un Sējas pamatskola 1. septembrī vērs durvis ar svaigi remontētām telpām.
Nedrīkst darīt pāri
Tiklīdz skolēni jūnija vidū nokārtoja eksāmenus un pēdējās pārbaudes, skolā steidzīgi tika sākti pamatīgi iekštelpu remontdarbi. Otrajā stāvā tiek veidotas jaunas jumta pārsedzes, jo "beidzamajos gados bijusi sajūta, ka griesti drīz kritīs uz galvas," apgalvo skolas direktore. Tāpat tiks veikts gandrīz visu augšstāva telpu remonts, restaurētas kāpnes, kas ved no pirmā uz otro stāvu. I. Ozolniece neslēpj, ka laika gaitā kāpnes pamatīgi izstaigātas un nošļukušas. "Viena puse jau kā slidkalniņš veidojās," viņa raksturo.
Savu otro jaunību skolai izdevies piedzīvot, pateicoties pašvaldības atbalstam. "Šādai senai skolai nedrīkst darīt pāri, un ir grēks tajā neko neieguldīt. Ik palaikam kaut kas jau tiek pielabots un piekrāsots, bet tādi pamatīgi darbi nav veikti. Vienmēr pirms skolas sākuma uzlabo grīdas, bet nekad netiek izdarīts lielais pamata darbs," stāsta direktore. Viņa atklāj, ka skolas remonta izmaksas plānotas 60 tūkstošu apmērā, tomēr pieļauj, ka remontdarbu gaitā tās var palielināties.
Senatnes elpa modernajā
Ņemot vērā, ka skola nav standarta taisnstūra ēka, gaišām, gludām sienām, bet vizuāli atgādina mākslas darbu, atjaunošanas darbi prasa īpašu vērību. "Gribas jau tomēr to senatnes elpu atstāt. Protams, klašu telpās mums ir salikti iekaramie griesti, bet koridoros gribam saglabāt velves, nišas un pārējo no vecā. Dažās vietās esam saglabājuši arī vecās krāsnis, lai būtu, kur pamielot acis. Līdz ar to ir vairāk darba. Tāpat jāpiedomā, vai konkrētā flīze un krāsa der, vai piestāvēs kopējam interjeram. Ja skolas sienās ir laukakmeņi, tad visu nevar modernā stilā. Jāpiedomā, lai modernais ar seno iet soli solī," spriež skolas direktore.
I. Ozolniece ir cieši pārliecināta, ka skolēnu skaita ziņā mazā skola ar 112 bērniem vēl labu laiku pastāvēs. Direktore stāsta, ka aizvadītajā mācību gadā skolas klases neesot bijušas pārāk tukšas: "Protams, ja salīdzina ar tiem laikiem, kad klasē bija pa 25 bērniem, tagad liekas maz. Tomēr šogad lielākajā klasē mācījās 18 bērni, un es nedomāju, ka tas ir maz. Ir arī klases, kur kādā brīdī bijuši septiņi astoņi skolēni, bet laika gaitā kāds atkal pienāk klāt, un devītajās klasēs parasti savācas apmēram 12." Par gaidāmo mācību gadu viņa prognozē – varētu būt neliels skolēnu skaita palielinājums vai arī saglabāties esošajā līmenī.
Pašvaldība baro, gādā un rūpējas
Skolas direktore ir pārliecināta – ja nebūtu pašvaldības atbalsta, mazās skolas būtu nolemtas iznīcībai. "Papildus skolotāju algām, kas nāk no Izglītības ministrijas, mūsu pašvaldība tāpat piemaksā interešu izglītībai. Ar to naudu, ko mums piešķir valsts, nepietiek, lai bērniem noorganizētu pulciņus. Saprotams, ka maksas pulciņi laukos vispār nav reāli, jo vecāki nav maksātspējīgi. Uz pašvaldības pleciem ir arī skolēnu mācību grāmatu iegāde, skolas aparatūra, mēbeles, apkure, bērnu transportēšana."
Viņa atklāj, ka Sējas pamatskola ir viena no retajām, kurā skolēni no pirmās līdz devītajai klasei jau vairākus gadus ēd brīvpusdienas. Tāpat pašvaldībā gādā arī par to, lai bērniem pašiem nebūtu jāpērk mācību grāmatas. Ar šo gadu nolemts, ka turpmāk pašvaldība skolēniem sagādās arī pašas nepieciešamākās darba burtnīcas.
I. Ozolniece atzīst – Sējas pašvaldības paspārnē jūtas droši un īpaši paveicies esot ar priekšsēdētāju. "Daudzās skolās ir izveidota vecāku skolas padome, kas cīnās par skolas tiesībām saistībā ar pašvaldību. Iet uz domi un mēģina kaut ko izsist. Mums tāda organizācija nav nepieciešama. Mums nav cīņa par labāku dzīvi. Tā vietā mēs vecākus varam izmantot, piemēram, sabiedrisku aktivitāšu organizēšanā," priecājas direktore. Viņa vērtē, ka izglītībai un kultūrai novadā tiek veltīta liela uzmanība. Izveidotas trīs bibliotēkas – katrā ciematā pa vienai, divi kultūras nami, bērnudārzs, mūzikas skola, divas pamatskolas.
Dīzeļdegvielas vietā saules baterijas
I. Ozolniece reizē ir arī Pabažu skolas direktore, kurā mācās 45 skolēni no pirmās līdz sestajai klasei un 10 pirmsskolas vecuma bērni. Viņa atzīst, ka arī tajā darbs veicas tīri labi: "Šobrīd tiek īstenots Eiropas Savienības projekts par apkures maiņu, lai samazinātu CO2 izmešus. Iepriekš kurinājām ar dīzeļdegvielu, tagad mums būs saules baterijas un siltumsūknis. Pāriesim un modernākām tehnoloģijām."
Lai gan lauku skola, tā tomēr atrodas Pierīgā, un direktore vērtē, ka ģeogrāfiskā novietojuma dēļ nepienāks laiks, kad telpas paliks tukšas. Pat ja vairs nebūs skolēnu, kas tajā mācās. "Lai vai kā dzīvē iegrozīsies, esmu pārliecināta, ka nevienas skolas telpas nepaliks tukšas. Kā avīzēs raksta, ka Latgalē ir sakārtotas skolas, kuras tagad stāv tukšas un nezina, ko ar tām iesākt. Domāju, ka šeit nekas tāds nenotiks. Vai būs bērnudārzs, vai kāds jauniešu centrs, vai veco ļaužu pansionāts... Kaut kas noteikti būs," tā I. Ozolniece.
Neīstie Pabaži
Skolas direktore vērtē, ka skolā noderētu arī gados jaunāki kolēģi, taču nav skaidrs, kur viņiem rast vietu. "Ar prātu es saprotu, ka skolā jāienāk jauniem skolotājiem, bet šobrīd esošo pedagogu vidējais vecums ir 50. Tā ir paaudze, kas strādā tagad un strādās vēl ilgi. Saprotu, ka bērnam gribas to jauno skolotāju, bet ko man darīt ar veco? Es nevaru pateikt – ej prom! Viņi ir radoši, ar pieredzi, un pensija arī nemaz tik tuvu vēl nav. Tad atkal to jauno nevar dabūt skolā, jo vecie priekšā."
I. Ozolniece atceras sarunu pirms diviem gadiem ar jaunajiem "Iespējamās misijas" dalībniekiem. "Teikšu kā ir – īpaši uz laukiem jau viņi neraujas. Senāk, kad paplašinājāmies, Pabažu skolā meklējām jaunus skolotājus. Tā kā nosaukums ir Pabažu pamatskola, tad visiem asociējas ar Saulkrastu Pabažiem. Realitātē tie ir citi Pabaži. Kad es jaunajiem skolotājiem pasaku, ka tie nav piejūras Pabaži, bet gan blakus ezeram, tad "paldies", vairāk neinteresē. Tad jājautā – kas ir viņu motivācija?" neizpratnē direktore.
Patstāvīgi sava ceļa gājēji
Pirms trim gadiem, kad tika īstenotas novadu reformas, izskanēja doma Sēju pievienot Saulkrastu novadam. Runājot par to, kā būtu, ja būtu, un Sēju tomēr pievienotu Saulkrastiem, I. Ozolniece pauž skaidru nostāju.
Viņa atklāj, ka par tādu ideju nekad nav bijusi sajūsmā: "Es biju no tiem, kas cīnījās, lai Sējas novads pastāvētu tāds, kāds tas ir šobrīd. Lielais mazo nekad nesapratīs. Ja blakus ir lielas skolas, tad mazās kļūst par filiālēm. Un darbs vairāk koncentrējas uz ekonomiku, nevis ētiku vai emocijām."
