Par to, kā jauniešiem veicas ar mīlēta priekšmeta apguvi, saruna ar Mārupes vidusskolas angļu valodas skolotāju Māru Zilaisgaili.
– Kā vērtējat to, ka eksāmens angļu valodā bija jākārto mācību gada laikā?
– Pirmais skolēnu un vecāku viedoklis bija pat negatīvs, sak, kāpēc eksāmens jāliek semestra vidū, kad mācību grāmata vēl līdz galam nav apgūta. Bet angļu valodu jau mēs nemācāmies grāmatas vai konkrēta apjoma dēļ. Valodu mēs mācāmies, lai to varētu lietot dzīvē. Eksāmens ir tikai pienākums, kurš daudzus motivē saņemties mācīties pēc iespējas labāk.
Eksāmena rezultāti iedokumentē to, kāds ir jaunieša sasniegumu līmenis valodas apguvē šobrīd, bet tas, ka eksāmens nolikts, nenozīmē, ka ir jāapstājas. Stundas notiek, un mēs turpinām apgūt valodu.
– Vai jūtat skolēnu vēlmi mācīties angļu valodu?
– Ja runāju par šā gada divpadsmitajiem, viņiem šī vēlme ir, turklāt ļoti augsta. Varu teikt, ka ik pa pieciem gadiem ir klase vai pat vairākas ar ļoti augstu motivācijas līmeni.
Es skolēniem saku: "Mums ir divas ausis, lai dzirdētu divas patiesības. Mums ir divas acis, lai redzētu divas taisnības vai netaisnības. Bet mums ir viena mute, kas runā. Un ir svarīgi pateikt SAVAS domas. Vienalga, vai tu būsi matemātiķis, inženieris, biznesmenis, mediķis vai skolotājs, tev ir jābūt prasmei sazināties, runāt, izteikt savu viedokli, pārliecināt. Nav jau vienmēr tīra, balta patiesība. Ir tavas domas, tavs redzējums uz to patiesību. Un tas, ka tu to vari paust angļu valodā, dara tevi brīvu, dodoties pasaulē."
Šogad Mārupes vidusskolu absolvēs divi skolēni, kuri studēs Lielbritānijā. Tā ir apzināta viņu pašu izvēle doties uz ārzemēm nevis meklēt laimi, bet gūt zināšanas. Viņiem tas, ka eksāmens bija ātrāk, nāca par labu, un es šiem skolēniem jau rakstu ieteikuma vēstules ar pamatojumu, ka mēs ar viņiem lepojamies.
Vairāki mūsu audzēkņi ir beiguši studijas Lielbritānijā, citi vēl mācās dažādās augstskolās. Interesējoties par studiju iespējām šajā valstī, ir skolēni, kuri dodas uz Britu padomi, bet lielākā daļa izmanto internetu, kas nodrošina pieejamību šīm augstskolām tik tuvu, ka var pat redzēt, kā tur kafejnīcā izskatās.
– Vai mācību programma nodrošina labu valodas apguvi skolas laikā?
– Divpadsmitajā klasē angļu valodas eksāmenā ir piecas daļas. Tas sākas ar lasīšanu, kas skolēnus nomierina. Tad seko klausīšanās un valodas lietojums. Tālāk – rakstiskā daļa, kas ir pati garākā. Noslēgumā – saruna angļu valodā. Skolas laikā audzēkņi apgūst visas šīs prasmes angļu valodā. Tas ir noteikts mācību standartos un programmā, pēc kuras veidotas mācību grāmatas. Skolotājam arī ir dota iespēja justies brīvam kā putnam lidojumā, bet ar skatu uz zemi jeb reālajiem skolēniem, kuri ir viņa klasē.
Bērni ir atšķirīgi, bet ikvienam valodas apguve padodas vieglāk, ja viņš redz jēgu to mācīties, ir atvērts šim priekšmetam, tic sev un paļaujas uz sevi. Protams, darbs arī ir jāiegulda, jo ar gribēšanu vien ir par maz.
Nav tādas vienas receptes, ko skolotājs var izmantot gadu no gada, jo katrā klasē bērni ir atšķirīgi. Ir klases, ar kuru skolēniem mēs varam iet šajā priekšmetā ļoti dziļi iekšā un pozitīvā nozīmē gāzt tādus kalnus, ka pašiem pēc tam ir brīnums. Bet skolotājam ir jāstrādā ar visiem skolēniem – gan tiem, kuriem ir ļoti augsti mērķi, gan tiem, kuriem to vēl nav. Skolotājam katrs skolēns ir jāpaceļ virs zemes, lai viņš ir gatavs savam lēcienam, savam lidojumam. Mācoties valodu, kas ir saziņas līdzeklis, bērniem ir jāapgūst arī tolerance, saskarsmes prasme, pozitīvisms, ko vajag uzlūkot kā vērtību.
Sarunas stundas laikā nav papļāpāšana par kādu tēmu, kā dažkārt vecākiem liekas, jo ikviens dialogs ir nopietns uzdevums, un tajā ir jābūt informācijai, no kuras gūst gan runātāji, gan klausītāji.
Eseju rakstīšana daudziem ir pietiekami liels klupšanas akmens, jo runājot ir viegli pārlēkt pateiktajiem vārdiem un sākt domu no jauna, bet, izsakot domas rakstiski, jāievēro noteikta struktūra. Rakstot par konkrētu tēmu, tā ir jāanalizē, argumentēti jāapspriež, jāpierāda un beigās jāpasaka sava pozīcija konkrētajā jautājumā.
Gan runāšanai, gan rakstīšanai pamatā ir valodas gramatika, bez kuras zināšanām nekādi nevar iztikt.
– Kā panākat skolēnu interesi mācīties svešvalodu?
– Dažkārt izskan pārmetums, kāpēc angļu valodas stundās nemāca vēsturi un ģeogrāfiju. Lai runātu par kādu valsti, tur vispirms ir jānokļūst. Valoda ir saikne, kas palīdz iepazīt pasauli. Mūsu skolēni ar vecākiem ļoti daudz ceļo, un mēs rīkojam prezentācijas, kurās bērni stāsta par zemi, ko ceļojuma laikā iepazinuši, un komentē fotoattēlus un video, ko tur nofilmējuši.
Lai rosinātu skolēnus lasīt angļu valodā, mēs rīkojam grāmatu prezentācijas. Reizi gadā katrs skolēns izvēlas savu grāmatu un klases priekšā nevis pārstāsta tās saturu, bet pastāsta, kāpēc tieši šo darbu viņš izvēlējies, kas viņam tajā patika, kuram no klasesbiedriem viņš to varētu ieteikt. Vislielākais prieks ir tad, ja pēc prezentācijas paceļas rokas un bērni grib pierakstīties rindā, lai šo grāmatu varētu izlasīt.
Daudziem bērniem ir vaļasprieki. Skolēnam, kurš spēlē vijoli, mēs lūdzam pastāstīt pārējiem par vijoles vēsturi, parādīt, kā to spēlē, un iemācīt nospēlēt kādu noti. Sarīkojumu deju dejotāji bija aicināti iepazīstināt ar šīm dejām, parādīt dažus soļus un iemācīt tos arī kādam laimīgajam no klases.
Katrā bērnā ir kāds talants, un gadās, ka tieši angļu valodas stundā tas iemirdzas un to pamana arī pārējie. Tiem skolēniem, kuri, runājot pa telefonu, zīmē puķes vai, kā mēdz teikt, ķiņķēziņus, ir augsts radošais potenciāls. Mēs stundās esam veidojuši skices un par tām radījuši stāstus. Dažkārt mājās ir bijis kas jāizgatavo no papīra un uz stundu jāatnāk ar stāstu par šo darbu. Citreiz sarīkojam mazo leļļu teātri. Šajās un līdzīgās nodarbībās arī atklājas tā radošā dzirksts, kas bērnos ir, un mēs ieraugām, kādi dārgakmeņi mums ir līdzās.
Var jautāt, kāds tam sakars ar angļu valodu. Vistiešākais, jo bērni mācās ieraudzīt, runāt, parādīt un atvērt pasauli pārējiem. Angļu valoda ir saziņas līdzeklis, kas cilvēkam nodrošina reālu brīvību gan sadzīves situācijās, gan lietišķos darījumos un oficiālās tikšanās.
Mūsu skolas 11. klase nupat bija Beļģijā un saņēma komplimentu. Beļģu skolotāji, kuri nekad nav bijuši Latvijā, nebija iedomājušies, ka mūsu bērni tik augstā līmenī spēj sarunāties angļu valodā.
– Jūs esat arī Pierīgas Angļu valodas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja un labojat 12. klašu centralizēto eksāmenu darbus angļu valodā. Kā vērtējat šīs svešvalodas zināšanas valsts līmenī?
– Līmenis ir dažāds. Katrā skolā ir savi zelta graudi. Diemžēl gadās bērni, kuri nodod tukšu lapu, un eksāmenā viņiem nav ko teikt. Tas, ka piedzīvojam arī tik katastrofālu situāciju, manuprāt, liecina par to, ka ir jāpārdomā jautājums par motivācijas celšanu.
Eksāmenos esmu pamanījusi, ka sarunas daļā, jautājot skolēniem: "Kādi ir tavi nākotnes nodomi?", latviešu bērniem ir tendence atbildēt: "Nezinu". Toties krievu valodā runājošie bērni vēlas ieņemt augstus amatus – būt prezidenti, uzņēmumu vadītāji, ārsti, arhitekti. No tiem, kuri apzinīgi mācās, uz atbildi nav jāgaida.
Manuprāt, katra bērna dzīvei ir jābūt vērstai uz virsotni. Motivācijai ir jākļūst par vērtību, un tai ir jābūt argumentētai. Es domāju, ka skolas varētu vairāk sadarboties ar saviem bijušajiem absolventiem un bērnu vecākiem, kuri strādā dažādās profesijās un ieņem dažāda ranga amatus. Tāpat katrs novads noteikti varētu vairāk popularizēt specialitātes, kas tajā nepieciešamas ģeogrāfiskās vai ekonomiskās situācijas dēļ.
Piemēram, Mārupes priekšrocība ir lidostas tuvums. Lai tur strādātu drošības dienestā, būtu pilots, stjuarte, pārdevējs veikalā, ir vajadzīgas svešvalodas zināšanas. Ja to nav, lidostā nevar atrast darbu, bet mūsu novadā tā ir goda lieta – būt darbiniekam starptautiskajā lidostā "Rīga". Katrā novadā būs cita prioritāte, bet visur caur profesionālo pieeju var parādīt jauniešiem darba iespējas un to, ka darbs ir goda lieta un ļoti būtiska dzīves vērtība.
Skolotāji – mūsu lepnums