Novada domes pārstāvji, bijušie kolēģi un draudzenes cienījamo jubilāri sveica 22. februārī, kad viņai palika 102 gadi. Arī portāls "Apriņķis.lv" bija viņu vidū un, meitām mazliet piepalīdzot, iztaujāja gaviļnieci.
– Kā jūtaties 102 jubilejā?
– Labi. Jaunībā Tāšu pagastā Liepājas pusē pazinu sievieti, kura 110 gados auda un visu ko darīja.
– Vai jūs arī tā gribat?
– Nuja, ka gribu!
– Kas jums palīdz dzīvot un justies labi?
– Dieviņš. Viņš mani visu dzīvi ir sargājis. Es esmu stipra. Lai kas man uzkrita, neviens mani nevarēja uzvarēt. Labi jūtos tad, kad kustos un strādāju.
– Vai atceraties, kā iepazināties ar vīru?
– Kā tad! Mēs ar Jāni kalpojām pie viena saimnieka. Viņš bija domājis meklēt saimnieci, kurai būtu pašai sava mājiņa, bet neatrada. Mēs abi labi satikām un 1936. gadā apprecējāmies. Es nāku no katoļticīgas poļu dzimtas Vitebskas apgabalā, bet Jānis bija dzimis baptistu ģimenē Rucavas pusē. Es pārgāju viņa ticībā, un man piešķīra Latvijas pilsonību. Pēc gada mums piedzima dēls Miervaldis, pēc tam meitas Anna, Tabita, Rasma un pastarītis – mans jaunākais dēls Edvīns. Šodien man ir deviņi mazbērni, 11 mazmazbērni un viens mazmazmazbērns – trīsgadīgais Raivītis.
– Jums nācās pārciest abus pasaules karus. Kas nāk prātā no tiem laikiem?
– Pieredzēju gan vācu, gan krievu laikus. Vācieši bija ļoti kulturāli. Viņi mūs un bērnus vienmēr uzcienāja. Vācu zaldātiem bija jāiet karā, bet viņi pirms tam mazgājās. Viņi vienmēr bija tīri un smuki smaržoja. Kad ienāca padomju armija, viss bija pilnīgi pretēji. Kareivji mums atņēma pulksteņus un ko vien varēja, meklēja gaļu un pat bakstīja graudus, vai tajos nav kas paslēpts. Kad sākās izsūtīšanas uz Sibīriju, mēs sēdējām uz čemodāniem, jo zinājām, ka viens otrs no bagātajiem ir atpircies un viņu vietā paņems citus. Tam nebija nozīmes, bagāts vai nabags, ka tikai būtu skaits. Par laimi, izsūtīšanas mums gāja secen.
– Kādas skolas esat beigusi?
– Man ir dzīves skola, jo bērnībā, pēc I pasaules kara, tēvs teica, ka meitas var iztikt bez skolas. Vīriešiem jāiet dienestā, tāpēc viņiem jāmācās, lai var lasīt un rakstīt vēstules.
Līdz 90 gadu vecumam es pratu tikai parakstīties. Kad manām acīm uztaisīja operāciju, es teicu: "Tā ir Dieva ir griba. Man jāmācās lasīt." Ņēmu Bībeli un sākumā boksterēju pa burtam, bet, tā kā man ir laba atmiņa un daudzus Bībeles tekstus zinu no galvas, tos iesāku lasīt pēc burtiem, bet turpināju pēc atmiņas. Tā arī iemācījos.
– Kādus darbus esat strādājusi?
– Divdesmit gadu vecumā no Vitebskas apgabala atnācu uz Tāšu pagastu Liepājas pusē strādāt pie saimnieka. Pēc tam kopu lopus un darīju lauku darbus kolhozā "Cīņa" un sovhozā "Liepāja". Man vienmēr patika strādāt vienai. Pulkā savu darbu nevarēja pierādīt, bet es to gribēju, jo strādāju godīgi.
Kad vīrs nomira, pārcēlos dzīvot pie meitas Annas Ķekavā un strādāju putnu fabrikā. Kad aizgāju pensijā, līdz 80 gadiem strādāja par sētnieci. Pēc tam līdz 100 gadiem cītīgi veicu rokdarbus – adīju cimdus, zeķes, lai bērniem un mazbērniem būtu silts.
– Kas jūs iepriecina tagad? Kā paiet ikdiena 102 gadu vecumā?
– Saldējums. Es visu ēdu, bet vislabprātāk saldējumu. Siļķe arī labi garšo, bukstiņputra un viss cits, ko meita Anna uztaisa paēst. Pēc brokastīm man patīk nomazgāt traukus. Pa dienu es mājās pati ar visu tieku galā. Pastaigāju, pasēžu pie loga un paskatos, kas ārā notiek. Kad atnāk draudzene Zentiņa, pārrunājām jaunākās ziņas un atceramies, kā mums pašām dzīvē ir gājis. Vakaros man mazmazdēliņš palasa priekšā Bībeli. Reizi gadā bērni mani aizved uz baznīcu Grobiņā. Pirms pāris gadiem [pērn – red. piebilde] biju aizgājusi arī uz valodu referendumu.
– Kā jums izdodas būt tik stiprai?
– Tāda esmu. Neko speciāli nedaru.
Meita Anna: "Mammai ir ļoti stipra imunitāte. Viņa 102 gados ir vesela, viņai ir svešas vecuma kaites. Pie ārstiem tikpat kā nav gājusi. Viņa nezina, kas ir gripa, reimatisms, kaulu un locītavu kaites. Viņa nelaiž sev iekšā nekādas negācijas. Lai ko mammai stāsta, viņa visu uztver mierīgi. Visu mūžu mamma ir ēdusi vienkāršus ēdienus, nekad nav ieturējusi nekādas diētas. Viņa nekad nav gājusi uz kādām procedūrām. Kopš bērnības atceros, ka mamma pati lasīja visādas zālītes un deva mums dzert tējas. Uz vecumu viņa sāka tās likt arī pie ūdens, kurā mazgājās. Jau gadiem ilgi, kad mamma iet vannā vai izkarsē tikai kājas, viņa ūdenim vienmēr pielej kādu augu uzlējumu."
Meita Rasma: "Vasarā, kad mammai palika simts gadi, viņa bija pie mums Kurzemes jūrmalā. Liedagā bija izskalotas jūras zāles, un mēs abas ar tām ieziedāmies no papēžiem līdz matu galiņiem, pēc tam bridām jūrā mazgāties. Cik atceros, vasarās mamma vienmēr ir staigājusi plikām kājām. Reiz jaunākajam brālim kāds bija pārmetis, vai tad viņš mammai kurpes nevarot nopirkt. Šodien jau retais ar plikām pēdām iet pa taciņām, brien pa rasu, staigā pa tikko nopļautu zāli. Mammai to joprojām vajag, jo viņa visu mūžu ir ļoti izjutusi dabu."
