Dzīvojam ļoti seksualizētā vidē
Vārdu "sekss" tagad lieto šaurākā nozīmē, domājot darbību. Taču seksualitāte ir plašāks jēdziens, kas ietver attiecības ar kontekstu, kurā apzināmies sevi kā vīrieti, sievieti un attiecības starp vīrieti un sievieti. Veselības mācībā, ko bērni apgūst skolā, ir daudz labu lietu. Bet, līdzko kāds ierunājas, ka šajās stundās vajadzētu būt arī morālei, viņu tur aizdomās par mēģinājumu bīdīt baznīcas ideoloģiju. Tomēr svarīgi, lai tas būtu pašu jauniešu lēmums, kad viņi lems par seksuālo attiecību sākšanu – bez spiediena.
Ja domā par seksu kā darbību, tad šodien akcents ir uz to, cik tas ir ļoti dabiski un ka tas ir vajadzīgs. Taču ir viena lieta, kas varbūt vairāk attiecas uz puišiem. Ja puisis ir iesācis šāda veida attiecības, viņam ir grūti apstāties jeb iztikt bez tām. Ja pirmo attiecību veidošanas iemesls nebūs pietiekami nopietns, tās var novest pie tā, ka puisim būs viena meitene, pēc tam cita meitene un līdz pilngadībai viņš samērā daudz jau būs pamēģinājis. Tā daži kļūst par medniekiem, citi par kolekcionāriem.
Svarīgs ir jautājums, vai seksuālām attiecībām vajadzētu būt intimitātes izpausmei vai arī tās ir kaut kas bezpersonisks. Patlaban vairāk tiek veicināts otrs viedoklis. Saprotu, ka dzīvē visādi gadās, bet presē ir daudz informācijas par cilvēkiem, kuriem ir gadījuma seksa attiecības, lai gan viņiem varbūt jau ir otrā puse, varbūt pat vīrs un sieva. Bieži vien tās ir korporatīvās ballītes, kur cilvēki pat īsti neatceras, kur un kā tas ir noticis. Šāda informācija parādās, un katrs cilvēks pieņem pats savu lēmumu, kā raudzīties uz gadījuma attiecībām. Taču ir cilvēki, kuri to sāk uzskatīt par ļoti pašsaprotamu lietu. Tā kā aizliegt to neviens nevar, mēs kā vecāki tomēr negribam, ka mūsu bērni nonāktu šādu cilvēku rokās.
Iemīlēšanās un mīlestība
Būt uzticīgam otram cilvēkam ir vēlme un savā ziņā arī ieradums. Tas, kā cilvēks vērtē uzticību, ir atkarīgs arī no tā, ko viņš gaida no dzīves. Kāda ir viņa motivācija? Vai cilvēks meklē īslaicīgas attiecības izklaidei vai arī ir orientēts uz ko nopietnāku un gaida to īsto cilvēku?
Ļoti liela nozīme ir attiecību sākuma periodam. Šodienas realitāte ir lielais šķiršanās gadījumu skaits. Manuprāt, tas liecina par to, ka cilvēki viens otru pietiekami nepazīst, un varbūt nedaudz vieglprātīgi ir piegājuši attiecību jautājumam. Mana versija ir tāda, ka lielākā daļa cilvēku iemīlēšanos notur par mīlestību. Iemīlēšanās var pāraugt mīlestībā, bet var arī nepāraugt.
Iemīlēšanās sākumā ļoti stipri balstās uz ārējiem parametriem – cilvēks ir skaists un viņš patīk. Taču, ja tu nevienu mirkli nedomā ar šo cilvēku saistīt savu dzīvi, nevajag likties gultā, jo var sanākt daudz nepatikšanu. Var iestāties nevēlama grūtniecība, vecāki var izdarīt spiedienu, uzstājot, ka ir jāveic aborts. Tas vienmēr atstāj sekas, arī psiholoģiskas, tikai par to tikpat kā nerunā.
Sekss ir pieaugušo rotaļa
Varbūt jaunieši man nepiekritīs, bet domāju, ka sekss ir pieaugušo spēle. Un tajā brīdī, kad bērni sāk šos spēli spēlēt, viņiem ir jārēķinās, ka būs jāmaksā tā pati samaksa, ko maksā pieaugušie. Agri uzsāktas seksuālas attiecības ir papildu riska faktors, jo jauniešu psihe ir ļoti labila. Ja iemīlējies jaunietis ļaujas pirmajām attiecībām, domājot, ka tā ir mīlestība, bieži vien tās beidzas ar salauztu sirdi, kas var atstāt ļoti dziļus ievainojumus, un ir jaunieši, kuri uzskata, ka tad vairs nav vērts dzīvot. Dvēselei prezervatīvu nevar uzvilkt.
Katrs var izvēlēties, kā rīkoties, bet, izvēloties vienu vai otru scenāriju, ir jāzina, ka mēs kaut ko varam iegūt un kaut ko arī zaudēt. Nekad nebūs tikai ieguvumi. Ir svarīgi saprast spēles noteikumus. Stāsts ir par atbildību. Mēs dzīvojam laikā, kad ir notikusi seksuālā revolūcija. Tās ideologi savulaik sludināja – jo vairāk seksa, jo labāk, visi ierobežojumi ir muļķības un nekādu negatīvu seku nav. Taču tagad daži no viņiem atzīst, ka sekss tomēr nav spēle bez noteikumiem, ir arī sekas.
Domāju, svarīgi ir tas, ko redzam otrā cilvēkā. Piemēram, es redzu skaistu, iekārojamu sievieti. Bet jautājums ir par to, vai es viņu redzu kā cilvēku vai tikai kā seksa objektu. Tas nosaka ļoti daudz. Var gadīties, ka viņa ir skaista sieviete un brīnišķīgs cilvēks, bet mani nemaz neinteresē, kāda viņa ir kā cilvēks. Mani interesē viņa tikai kā rotaļlieta. Es izspēlēju savu rotaļu, un viss ir beidzies.
Attiecības mēdz būt arī darījums
Daudzi cilvēki, nodarbojoties ar seksu, viens otru arī izmanto. Šķiet, ko varētu iebilst, ja abi to dara brīvprātīgi. Taču vēlāk atklājās, vai viņi viens otru izmanto vai ne, jo seksuālajās attiecībās ir arī kaut kādas cerības. Esmu dzirdējis, ka ir cilvēki, kuriem ir tikai sekss, viņi satiekas tikai seksam. Taču tas notiek tikai līdz brīdim, kamēr viņi tajā neielaiž jūtas, jo līdz tam tās ir darījuma attiecības. Tajā brīdī, kad viņi sāk viens no otra kaut ko gaidīt, viss sabrūk. Šī iemesla dēļ ir labi nogaidīt. Ir labi nesteigties. Īpaši, ja cilvēki domā par nopietnākām attiecībām, ja viņi domā par laulību. Cilvēki domā – gan man izdosies to otru cilvēku pārveidot. Bet jautājums ir par to, vai varēšu būt kopā ar šo cilvēku, ja man neizdosies viņu pārveidot. Vai es būšu gatavs samierināties?
Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka mūsdienās reizēm nereti satiekam nepareizos cilvēkus. Vai nu negribas gaidīt, vai ir bailes kaut ko palaist garām. Bet bailes un nepacietība nav labi padomdevēji. Jauniešiem liekas – ja visi kaut ko sāk, man arī tas ir jādara. Visiem jau ir attiecības, man arī vajag.
Par vērtībām, uz kurām balstām dzīvi
Senos laikos baznīca pateica, ko drīkst, ko ne, un to respektēja. Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz zināšanu. Bet kā mēs tās izvērtējam – man patīk vai nepatīk, vai informācija ir patiesa vai nepatiesa. Ticu, ka patiesība pasaulē pastāv. Tātad jābūt arī patiesuma kritērijiem, kas nebalstās uz "patīk" un "nepatīk". Kādreiz patiesība var arī nepatikt, bet tomēr tā ir patiesība.
Līdz 20. gadsimtam Latvija faktiski bija agrāra valsts. Cilvēki, kuri dzīvo laukos, joprojām ir konservatīvāki, jo viņi ir piesaistīti zemes darbiem, un viņiem ir svarīgas vērtības, kas ir stabilas. Ja laukos ir sabiedrība, tad tajā pastāv arī savi likumi. Agrāk, piemēram, – mani dēli neaiztiek tavu meitu, un tavējie neaiztiks manējo. Tas ir kā nerakstīts likums. Mēs tās lietas darām godīgi. Protams, indivīda izvēlei pie laulības noslēgšanas savulaik bija visai minimāla loma vai pat nekāda.
Ja mēs dzīvojam pilsētā, tas nozīmē, ka saikne ar zemi ir nocirsta. Pilsēta ir liels skudru pūznis, un līdz ar to tās senās vērtības zaudē savu nozīmi, tas ir neizbēgami. To mazliet var skaidrot ar dzīvesveida maiņu.
Senajā sabiedrībā baznīcas ietekme ir skaidrojama ar to, ka lielākā daļa cilvēku uzskatīja, ka tās ir labas un atbalstāmas vērtības pat tad, ja viņi arī negāja baznīcā. Viņi ticēja šo vērtību patiesumam, īstumam, un tā radās baznīcas autoritāte. Ja cilvēki neticētu baznīcas vēstij, tai nebūtu autoritātes. Baznīca jau nevienu neizsekoja. Visos laikos ir bijuši ārlaulības bērni, jautājums, kā sabiedrība uz to ir raudzījusies. Domāju, ka jautājums ir par to, pēc kādām vērtībām gribam veidot savu dzīvi un uz kādām vērtībām vajadzētu balstīties sabiedrības dzīvei. Patlaban baznīcas balss varbūt ir dzirdama kaut kur fonā, bet plašsaziņas līdzekļi šobrīd ietekmē daudz spēcīgāk.
Kāpēc ir svarīgi par tām lietām runāt? Ir cilvēki, kuri uzskata, ka par tām lietām runā tāpēc, lai indivīdam atņemtu viņa brīvību, tāpēc viņi ir kritiski un naidīgi noskaņoti pret baznīcu. Es saredzu, ka ir temati, par kuriem ir jārunā, ja mums rūp mūsu bērni un jaunieši. Skaidrs, ka viņi pieņems lēmumus, bet būtu labi, ka tajā brīdī, kad viņi pieņems šos lēmumus, viņi būtu pietiekami pieauguši un saprastu, ko viņi dara.
Par seksualitāti ir jārunā
Ir svarīgi, lai jaunieši saprot, ka seksualitāte ir ļoti nozīmīgs cilvēka personības aspekts. Bet, tajā gadījumā, ja viņi neiemācīsies šo seksualitāti kontrolēt, viņi nodarīs pāri gan sev, gan arī citiem.
No savas profesijas vēstures zinu, ka daudziem cilvēkiem, kuri nāca uz ģimenes konsultācijām un kuriem bija laulību problēmas, neviens nekad nebija stāstījis par seksu. Seksuālas attiecības ļoti ilgi ir bijis tabu temats, par kuru nerunā.
Reiz lekcijā par seksualitāti izdzirdēju provokatīvu jautājumu: "Vai vajag ar savu bērnu noskatīties vienu pornogrāfisku filmu?" Pie sevis domāju, ka laikam nevajag. Bet lektors teica: "Vienu vajag!" Kāpēc? Tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem priekšstats par seksuālām attiecībām veidojas no pornogrāfijas filmām, jo viņiem neviens neko par tām nav stāstījis.
Tas ir svarīgi, jo mums kā vecākiem ir jāpasaka bērnam sava attieksme, sava vērtību izpratne. Gan jau viņš dzīvē sapratīs, tas ir vai nav pareizi, un pieņems savu lēmumu. Bet, ja šajos jautājumos mūsu bērnus izglītos televizors vai internets, var sanākt ļoti lielas "ziepes".
Vecākiem ir svarīgi saprast, ka viņiem ir jāmīl savs bērns ne tikai tad, kad viņš ir maziņš, bet arī tad, kad izaug. Ar vārdu "mīlestība" es saprotu laiku, ko mēs veltām bērniem, sarunas, apskāvienus, jo ne tikai mazi bērni, bet arī pusaudži ilgojas, lai viņus samīļo. Tas īpaši attiecas uz tēva mīlestību pret meitu. Jo viens no iemesliem, kāpēc jaunieši uzsāk agrīnas seksuālas attiecības, ir mīlestības trūkums ģimenē. Tāpēc viņi tiecās viens pie otra, cerībā saņemt mīlestību ārpus mājas. Pusaudžu vecums ir tas laiks, kad daudzi vecāki pazaudē kontaktu ar saviem bērniem. Parasti zināma atsvešināšanās ir iesākusies jau agrāk un tīņu gados tā mēdz izpausties pat ļoti krasi, kad ne vecāki saprot bērnu, ne bērns – vecākus.
Tad bērns sevi atrod kādā kompānijā. Svarīgi ir, ar kādu kompāniju viņš sapinas. Protams, ka pusaudžu vecumā pieaug vienaudžu ietekme un nozīme. Taču jautājums ir, vai bērns pazaudē sevi tajā pusaudžu grupā, vai viņš iekļaujas, spējot nezaudēt galvu un uzturēt attiecības ar vecākiem.
Sporta treneris reiz teica: "Bērns ir pēc iespējas vairāk ir jānodarbina, lai viņam būtu pēc iespējas mazāk laika muļķībām." Ja ticam Freidam, tad tā ir seksuāla enerģija, ko sublimējam uz kādu citu mērķu sasniegšanu. Ja pusaudzim nekādu interešu nav un viņš neko neprot, ja viņam patīk tikai sēdēt ar pusaudžiem, sūkt aliņu un uzsmēķēt, tad jau viss pārējais arī notiek.
Vērtību sistēma pusaudzim veidojas pakāpeniski, jo viņš ir savas identitātes meklējumos. Aptuveni līdz 10–11 gadiem bērns saktās uz pasauli ar vecāku acīm. Kad attīstās viņa intelektuālās spējas, notiek straujš lēciens – solis uz pieaugušo dzīvi, kad viņš sāk ieraudzīt visu plašāk. Viņš sāk vērot citas ģimenes, sāk salīdzināt sevi ar citiem un savus vecākus ar citiem vecākiem. Šajā dialogā par to, kāds ir viņš, viņa vecāki un citi, jaunietis meklē sevi. Protams, viņš arī visādas lietas grib izmēģināt. Taču rotaļas ar seksu var atstāt arī negatīvas sekas.
Pieaugušo noslēpums
Esmu dzirdējis, ka cilvēkam vienmēr paliek kaut kāda īpaša saikne ar pirmo seksuālo partneri. Tāpēc arī saka: "Tagad tu esi pārgulējis, tu esi vīrietis vai tu esi sieviete." Kaut kas ļoti dziļi izmainās cilvēkā. Viņš kaut ko iegūst un kaut ko pazaudē. Sekss ir lielākais pieaugušo noslēpums, kas bērniem nav zināms, kamēr viņi to nav pamēģinājuši. Bērniem ir jāpastāsta, ka tajā brīdi, kad tu to izdarīsi pirmo reizi, tev pirmās reizes nekad vairs nebūs. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks, ar kuru tu iesaisties pirmajās seksuālajās attiecībās, būtu tā cienīgs.
Kādreiz sievietes dzird sakām: "Tas, ka vīrietim ir bijušas vairākas sievietes pirms manis, nāk man par labu, jo viņš ir vairāk pieredzējis." Piebildīšu, ka to saka sievietes, kuras meklē seksa partneri, nevis dzīves draugu. Ja mērķis ir tikai sekss, teiksim, lai sasniegtu kaut kādas baudas virsotnes, tad tas nav traucēklis, ka vīrietim ir bijušas desmit vai simt sievietes. Jautājums ir, ko sieviete meklē.
Kāds vīrietis reiz stāstīja, ka guļot ar sievu, mēdz būt sajūta, it kā blakus gultā parādītos kāda no bijušajām partnerēm. Domāju, ka seksuālas attiecības ir īpašs attiecību veids. Varbūt līdz galam mēs nespējam izprast visu, kas tajās notiek, taču seksā iesaistās ne tikai ķermenis, bet visa cilvēka personība. Varbūt daļēji šo noslēpumu atklāj Bībeles vārdi: "Tie divi kļūst par vienu miesu." Kad vīrietis un sieviete savienojas seksuālā aktā, viņi kļūst par vienu veselumu. Tur notiek kaut kas dziļāks, jo ne velti Bībelē ir lietos tāds vārds kā "atzīt" – iepazīt otru cilvēku visdziļākajā veidā. Tad, kad tas ir noticis, tu vairs nevari būt nevainīgs. Vārds "nevainīgs" nozīmē ne tikai to, ka tu esi seksuāli nevainīgs, bet arī to, ka tu esi neaizskarts un naivs. Un tajā brīdī, kad tas ir noticis, tu zaudē kaut ko no sava naivuma. Šajās attiecībās ļoti svarīgs ir cilvēks, ar kuru tu esi kopā. Ja sekss notiek ar labi pazīstamu draugu, tad tas ir citādi, nekā ja tas ir gadījuma paziņa.
Kādreiz cilvēki saka: "Mēs nodarbojamies ar seksu, jo mēs viens ar otru precēsimies." Bet to neviens nezina, vai viņi precēsies vai ne. Neviens to nevar garantēt. Ir arī tāda teorija, ka, ja pāris pirms kāzām būs pārgulējis un savu saderību pārbaudījis, tad laulība būs stabilāka. Nesen parādījās pētījums, ka tas nebūt tā nav, un tas ir tikai viens no mītiem.
Tomēr arī tas, ka cilvēki pirms kāzām ir atturīgi, vēl nav garantija, ka viņus gaida ļoti skaista laulība. Taču tas noteikti liecina par atbildības sajūtu, ar kādu cilvēki pieiet šim jautājumam.
Ja šķiet, ka nekādā veidā negribu ar otru cilvēku saistīt savu dzīvi, pat ne fantāzijās ne, nevajag sākt seksuālas attiecības. Sākot seksu, abi cilvēki kļūst atkarīgi. Sekss tajā brīdī, kad to dara, it kā aizplīvuro skatu uz cilvēku, ar kuru tas notiek. Vēlāk, kad plīvurs nokrīt, kādā brīdī varbūt ierunājas atbildības vai vainas sajūta, un cilvēki saprot – jāprecas. Ko nu vairs? Bet gadās arī tā, ka viņiem nemaz nevajadzēja satikties. Viņiem nevajadzēja neko sākt, jo tad būtu bijis vieglāk aiziet katram uz savu pusi, lai vēlāk satiktu citu cilvēku – savu īsto.