Māras ģimene ir vieni no tiem aizbraucējiem, kuri atgriezušies Latvijā.
Jau paverot Māras, Emīlijas (9 gadi) un Elizabetes (7 gadi) iekārtotā mājokļa durvis, jūtams neparasts gaišums. "Cenšamies padarīt gaišāku ikdienu, kas mums nebūt nav viegla. Mēģinām to ietērpt vismaz vizuāli skaisti. Gaišais vizuālais noformējums palīdz, it īpaši tagad – Latvijas novembrī, kad laukā ir tik tumši. Tad gribas visur iedegt svecītes," Māra pamato baltās krāsas patīkamo dominanti pašu iekārtotajā dzīvoklī.
Ieaicinot dzīvojamā istabā, ģimene mūs pārsteidz vēlreiz: uz baltu sedziņu apklātā saimes galda novietots svaigi cepts pīrāgs, ko rotā uzraksts "Latvijai 94". Fonā skan latviešu estrādes labākās balsis, kas vēl vairāk pastiprina svētku noskaņojumu.
Kad jautāju par Latvijas nozīmi Māras dzīvē, viņa saka: "Ikdienā ir ļoti grūti sevi un bērnus motivēt, kāpēc jāpaliek Latvijā. Pirms vairākiem gadiem man bija iespēja palikt citā Eiropas valstī, kur ir ārkārtīgi augsts labklājības līmenis. Tur cilvēki ļoti mīl savu valsti un tās vadītāju un savā dzimšanas dienā izkar pie mājas valsts karogu. Cilvēki mīl savu valsti, jo tā par viņiem rūpējas."
Neraugoties uz augsto labklājības līmeni, Māra pirms sešiem gadiem nolēma atgriezties Latvijā: "Meitenēm bija jāsāk iet skolā. Man radās milzīgs klikšķis, kāpēc atgriezties. Sapratu, ka vēlos, lai mani bērni izaug Latvijā. Lai arī bija vislabākās iespējas palikt un iedzīvoties, man iekšienē radās satraukums, jo sapratu, ka tur uzaugušie bērni vairs nebūs īsti latvieši. Varbūt nākotnē latviešu skoliņu viņi apmeklētu vienu reizi mēnesī."
Izdzirdot par Māras vēlmi atgriezties Latvijā, apkārtējie pat dēvēja viņu par traku un mēģināja atrunāt no šī soļa. Taču sieviete neļāvās spiedienam. "Viss, kas manī ir vērtība, pašapziņa un tikumi, ir ieaudzināts tieši Latvijā. Mana mamma un vecvecāki ir uzauguši Latvijā. Neraugoties uz 40. un 50. gadiem, viņi ir palikuši Latvijā."
Vairums ģimenes draugu un tuvinieku dzīvo ārpus Latvijas: "Gandrīz visi ir projām, taču viņi visi grib atgriezties, lai cik grūti te iet. Es brīvprātīgi izvēlējos palikt Latvijā. Protams, man savu lēmumu ir nācies nožēlot, jo reālā ikdiena ir grūta. Tad gribas visiem pateikt, lai liekas mierā ar tautastērpiem, tautiskajām dejām un dzejolīti. Svētkos ir skaisti, bet ikdienā ne.
Ikdienā ļoti bieži jūtos kā misionārs pie mežoņiem. Ļoti bieži saskaros ar cilvēkiem, kuri nedomā līdzi, neaizdomājas par apstākļiem un sakritībām. Bieži apkārt valda liela tumsonība, pakļaušanās stereotipiem un iešana reklāmas pavadā, nedomāšana līdzi ar savu galvu un neizvērtēšana."
Ir patrioti, taču ne "tūdaliņi"
Vienlaikus Māra uzsver, ka nav paraugģimene, kas pārtiek tikai no Latvijā izaugušiem ķirbjiem un klijām. Lai nekļūtu par "tūdaliņiem", kuri dzīvo atrauti no sabiedrības, mamma ļauj bērniem arī iepazīties ar vienaudžu vidū populārām lietām, piemēram, ātrajām ēstuvēm un spilgtām rotaļlietām. Vienlaikus viņa mēģina uzsvērt mājās tapušo mantu vērtību.
Kopumā Māra uzskata, ka rīkojusies pareizi, atgriežoties Latvijā, kaut arī tas notika tieši tajā brīdī, kad sākās vispārējā ekonomiskā krīze.
"Uzticību Latvijai devu avansā." Lai arī šobrīd ģimenei neiet tik labi, cik gribētos, viņi nezaudē cerību par stipru Latviju. "Es noteikti ticu, ka viss var būt kārtībā. Šeit dzīvojošie gaišie un domājošie cilvēki var Latviju izvilkt."
Latviete vēlas dzimtenē redzēt ne tikai savus, bet arī pārējo latviešu bērnus. "Gribētu, lai kādā brīdī atgriežas arī tie bērni, kuri tagad dzīvo Anglijā, Īrijā un Norvēģijā."
Tajā pašā laikā viņa neplāno ierobežot meitu iespējamo vēlmi kādreiz dzīvē atstāt Latviju. Vēl vairāk – viņa uzskata, ka katram vajadzētu izbraukt no valsts, lai pēc tam aizceļotāji atgrieztos gudrāki un ar lielāku pieredzi: "Nevar sēdēt tikai savā sādžā un redzēt pusmetra attālumā."
Pēc nepilna gada citā zemē Māra un meitas atgriezās Latvijā. Vēloties kvalitatīvi rūpēties par bērniem, sieviete sāka nodarboties ar kartīšu, ielūgumu un dažādu skaistu dekorāciju izgatavošanu. Taču, krīzei sākoties, ar to neizdevās nopelnīt sev iztiku.
Tagad viņas darinājumus var iegādāties labdarības organizācijas "Ziedot.lv" veikalos. Māra gatavo dažādas rotaļlietas, rotaslietas un dekorācijas. Viņas darbus var apskatīt arī vietnē www.dreamabout.lv.
Lai arī darbs mājās nav visai izdevīgs, tomēr sieviete uzsver, ka tādā veidā viņa var labāk un vairāk rūpēties par meitām. "Man bizness nav galvenais motīvs. Svarīgākais ir tas, ka vēlos uzaudzināt savus bērnus kvalitatīvi." Viņa vēlas iemācīt meitām dažādus mājas darbus, piemēram, pankūku cepšanu un mājokļa kārtošanu. Meitenēm patīkot kopīgā rosīšanās, jo viņas saprot, ka arī vienkāršākie, taču vajadzīgie darbi, piemēram, tualetes tīrīšana, nav pazemojoši.
Vērtējot Latvijas sabiedrībā un arī politikā notiekošo, Māra cenšas norobežoties no pukstēšanas virtuvē, citu vainošanas un žēlošanās. Tas nav sievietes dabā, un viņa necenšas to iemācīt arī bērniem.
Tieši pretēji – viņa uzskata, ka katrs pats var daudz darīt, lai sakārtotu savu dzīvi un apkārtni. "Pirmkārt, jāpaskatās uz sevi, nevis jādomā, ko var dot valsts, kā iedzīvoties un kā apiet nodokļus. Labāk izdomāt, ko tieši es varu dot. Sākt no absolūti mazākajām lietām, piemēram, ābolmaizes un tamborēta galdauta."
Sieviete mēģina meitām iemācīt seno lietu vērtību un nozīmi. Tāpat viņa ierāda, kā pašiem pagatavot dažādas vajadzīgas lietas, piemēram, kā gandrīz līdz nepazīšanai pārvēst lietotu un nošņurkušu lelli.
"Vai mēs jūtamies Latvijai vajadzīgi? Jā, savā veidā. Es nejūtos Latvijai lieka. Uzskatu, ka daudz ko var izmainīt, sākot no pavisam mazām lietām." Māra, Emīlija un Elizabete Latvijai dzimšanas dienā vēl stipras ģimenes, mierīgus laikus un stabilu attīstību. Latvijai vajadzīgas stipras ģimenes.
"Kad mēs lūdzamies, lai Dievs svētī Latviju, mēs to lūdzam pa īstam. Lai Dievs svētī ne tikai mūsu ikdienu, bet arī mūsu valsti!" latviete saka.