Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņai šodien valdības namā to pasniegs par ieguldīto mūža darbu okupācijas seku pārvarēšanai un izcilu devumu Latvijas kultūrā, literatūrā un Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanā. Šī ziņa iepriecināja daudzus viņas talanta cienītājus. 

Andas Līces mājas "Ceļadomas" atrodas Madonas novadā, un viņa saka: "Tagad vairs pilsētas dzīvoklī ilgi nevarētu izturēt, pietrūktu gaisa un plašuma." Brīdis pirms valsts svētkiem ir laiks, kad der paanalizēt – ko kādreiz solījām un kādi esam tagad, rakstniece teic intervijā "Latvijas Avīzei". 

– Kaut pastalās, bet brīvi! Tā teicām kādreiz un brīvības vārdā solījām pieciest visu ko. Kādu sabiedrības noskaņojumu redzat tagad?

– Iedomājāmies, ka brīvība vai nu nokritīs no gaisa, vai kāds, piemēram, Eiropas Savienība, to atnesīs. Brīvība vispirms ir iekšēja izjūta, turklāt situatīva. Ir situācijas, kad tu jūties brīvs, un ir tādas, kad tāds nejūties. Lielā brīvība veidojas no mazajām.

Viena sabiedrības daļa tajās pastalās arī staigā, bet citi uzvedas pilnīgi perversi attiecībās ar naudu un brīvību. Rīcība ir atkarīga no domāšanas.

Mēs esam tik brīvi, cik tādi gribam būt. Brīvība nav jāgaida, tā ir jāņem. Lai to izdarītu, sava dzīve vispirms ir jāinventarizē, jānoskaidro, vai man brīvību vispār vajag. Šodien ļoti daudzi ir iegrimuši milzīgās atkarībās, tātad nebrīvē.

– Kaut arī ikdienā par to nedomājam, tomēr šo valstisko brīvību apzināmies kā vislielāko ieguvumu.

– Ir bēdīgi, ja liela daļa indivīdu brīvību netur nekādā vērtē. Te vietā salīdzināt ar pirmskara Latviju. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem brīvība nozīmē zagt, melot u. tml. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā ir pārāk liela to cilvēku daļa, kas brīvību izprot kā vienīgi patērēšanu, bezatbildību un vergošanu savam ego. Kaut gan īstenībā brīvība nozīmē nežēlīgu sevis ierobežošanu.

Valstiskā brīvība jāatceras ne tikai 18. novembrī vai 4. maijā, bet jāīsteno visu laiku. Tāpat kā mēs kopjam savu dārzu. To es spēju vien tad, ja samēroju, vai tas, ko daru, neapdraud citu cilvēku brīvību un vai es neeju pret savu valsti.

Man ir divējādas izjūtas – redzot svētku noformējumu, no sirds nākušus vārdus, ir prieks un lepnums.

Bet, no otras puses, jūtams, cik ārkārtīgi daudz no brīvības ir izniekots, iztirgots un aizstāts ar patētiku. Svētkos karogi plīvo arī pie blēžu un kampēju mājām. Ap lielajiem valsts izzadzējiem grozās kumosu lišķi, kas viņus apkalpo un palīdz izpestīt no tiesu lietām.

Ir jāskatās ar cerību uz nākamajām paaudzēm. Tomēr daudzi aizbrauc no Latvijas. Bet arī tas piederas brīvībai.

Cilvēkus ar dažādiem paņēmieniem aicina un dzen uz pilsētām, projām no zemes. Mani interesē tie, kas atgriežas laukos, – kāpēc viņi to darījuši, vai nožēlo to vai jūt kā ieguvumu. Vienmēr ir bijuši ļaudis, kas laukos jūtas slikti. Tomēr nedrīkst arī programmēt uz to, ka visiem jādzīvo pilsētā.

– Pilsētu un laukus redzat kā divas atšķirīgas pasaules?

– Laukos mana dzīves telpa ir bezgalīga, dienā nemaz visu teritoriju neizstaigāju. Sēžu pie datora, skatos pa logu un kā milzīgā televizora ekrānā vēroju, kā sniegs pārklāj miķelīšus un kā tie turas pretī.

Daudzi nevar sadūšoties pārcelties uz laukiem. Bet, no otras puses, visi tagad grib kādus lielus izaicinājumus. Raug, pilsētniek, kur tavs izaicinājums!

Sev bieži saku: tik labi kā tagad tev vairs nebūs nekad.

– Jums ir dēls un meita. Vai bieži domājat, ar kādiem ideāliem dzīvo jaunā paaudze?

– Mums atšķiras dzīvesgājums, vecums, dzīves situācija, darba apstākļi. Ideāli neatšķiras. Jaunībai vajag vairāk trokšņa, ņirbēšanas, vairāk notikumu, un pilsēta to visu piedāvā papilnam. Man tas viss ir bijis, savā laikā es atbēgu uz pilsētu. Bet vēlāk zemes, siena, arī kūts smarža vairs nešķita nepatīkama. Pilsēta ir kā milzīgs lielveikals, kas nevis aicina domāt, bet mudina – ņem šo mantu tūlīt!

Cilvēkos, sabiedrībā un valstī ir izjaukts līdzsvars. Mēs gan to dažādi mēģinām atjaunot. Bet, ja atmet gadu simtos pārbaudītas vērtības, noniecina zemi, mūsu barotāju, līdzsvars izjūk. Un mēs esam sprukās, te es domāju visus, valdību ieskaitot. Jā, valdība arī ir sprukās.

Visi no tās kaut ko pieprasa, brēc pēc kaut kā, bet patiesībā visa ir tik, cik ir, – gan cilvēku valstī, gan naudas valsts kasē.

– Kādā savā rakstā "LA" jūs pieminējāt interneta komentārus. Vai lasāt, kādus komentārus arī pēc jūsu rakstiem ļaudis izteikuši?

– Nekad. Ja man saka, ka internetā kāds mani nolamājis, atbildu, kāpēc man tas būtu jāzina. Saprotu, ir cilvēki, kas gribējuši pateikt kaut ko labu. Bet, mīļie, joprojām darbojas gan telefons, gan pasts! Uz papīra uzrakstītam vārdam ir pavisam cita vērtība. Viena lieta, ja kāds atsūta īsziņu, pavisam cita – ja atklātnīti vai vēstuli. Tā mēs pieskaramies viens otram. Caur to, kā uzsmaidām, paspiežam roku, apkampjamies, mēs apmaināmies ar mīļumu. Pieskārienu kultūra cilvēkam ir ļoti nepieciešama, mums hroniski trūkst labvēlīgu pieskārienu.

Televizors un dators šad tad ir jāizslēdz, jo tie abi ir konkurenti mūsu attiecībām.

– Mūsu avīzes lasītāji saka jums paldies par komentāriem gan vēstulēs, gan piezvanot uz redakciju.

– Paldies viņiem! Man vienmēr ir bijusi svarīga pleca sajūta, apziņa, ka ir cilvēki, kas domā līdzīgi un ar kuriem es varu sasaukties no attāluma, pat viņus nepazīstot. Tāda sasaukšanās mūs uztur vienā garā.

– Vai bieži iegriežaties Cesvaines bibliotēkā?

– Kad posos iet pensijā un pārcelties uz laukiem, domāju, ka vienu dienu nedēļā iešu uz Cesvaines bibliotēku un lasīšu. Tas nodoms pajuka. Jo dzīve laukos, zeme, dārzs arī grib cilvēku visu, nevis tikai daļu. Daudz ko izlasu internetā, klausos Latvijas radio 1. programmu. Mīļākā radio programma man ir "Klasika".

Laukos katastrofāli sarūk cilvēku skaits. Kas zemi kops, sargās un beigu beigās arī par to priecāsies? Tuvākā apkārtnē redzu – no tās mājas kaimiņi ir devušies prom un no tās, un vēl no tās trešās arī... Turklāt daudzi aizbrauc ar domu neatgriezties.

Saka, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Bet arī laime var no tās sākties. Kad apzinies, kā tev kādreiz klājās, kad nebija nekā; ka tagad tā ir daudzviet citur pasaulē. Laime, jā... Tas nav pastāvīgs stāvoklis, tas ir momentuzņēmums.

Neviens laikmets nav labvēlīgs sapņiem, visas sistēmas tos cenšas salauzt. Sapni var sagraut arī tas, ka "es gribu labi dzīvot, daudz pelnīt". Bet tāda doma neiet kopā ar sapni. Īstenojot savu sapni, tu varbūt vienmēr būsi mazlietiņ izsalcis. Uz to cilvēki parakstās nelabprāt – ko, vai tad es kāds muļķis, vai!

– Nesen pārlasīju jūsu kādreiz rakstīto – arī to, ka jums gribētos apskatīt Grieķiju, nodomāju: varbūt valdības balva dos iespēju turp aizbraukt...

– Esmu ziemotājputns; vairs negribas nekur braukt. Visu pasauli neviens cilvēks nav varējis apskatīt. Domāju, kaut pietiktu laika domās, prātā, sirdī pārcilāt to, kas bijis, piedzīvots, redzēts. Sakārtot dzīves nospiedumus un paskatīties, ko tie ar mani dara.