Ādažos dzimusī un augusī Līga kļuvusi par "Adidas" sieviešu rudens/ziemas kolekcijas reklāmas seju. Un ne velti.
– Ja trīs teikumos tev būtu sevi jāraksturo, ko tu teiktu – kas esi?
– Es teiktu, ka esmu horeogrāfe, kas izveidojusi ļoti spēcīgu džeza deju studiju, vienīgo Latvijā. Līgas Libertes dejas teātri, un vienkārši esmu ļoti talantīga (smejas). Jā, es uzskatu, ka esmu spēcīgākais džeza deju speciālists Latvijā.
– Kādi ir tavi pierādījumi?
– Manas izrādes un studija "Body and soul", kur četru gadu laikā no pilnīgiem iesācējiem ir izdevies izveidot profesionālus dejotājus. Līdz šim Latvijā neviens cits to nav paveicis.
– Tu esi no Ādažiem, bet Rīgā dzīvo jau desmit gadus. Kā nonāci līdz galvaspilsētai?
– Pabeidzu vidusskolu. Es zināju, ka vairs nedzīvošu ar vecākiem kopā. Ļoti gribēju sākt savu pieaugušo dzīvi. Atnācu uz Rīgu un sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā.
– Uzriez arī aizgāji uz horeogrāfiem?
– Jā, bet es negribēju mācīties. Man vispār riebās mācības. Skolā es vienkārši nevarēju nosēdēt, jo visu laiku dejoju un man bija maz laika. Katru dienu, kad citi pēc skolas gāja ārā kaut kur patusēt, es skrēju uz Rīgu, uz treniņiem. Kopš deviņu gadu vecuma katru dienu brauc uz Rīgu. Citreiz vecāki aizveda, bet pārsvarā visu laiku ar sabiedrisko transportu. Paldies Dievam, mammas saprāta balss teica, ka ir jāmācās un tā es aizgāju uz akadēmiju.
– Kurā brīdī saprati – vari ne tikai dejot pati, bet mācīt arī citus?
– Kad akadēmijā mācījos, visus četrus gadus man ļoti patika dejot, bet uzskatīju, ka neesmu talantīga horeogrāfe. Ka veidot izrādes – tas nebūs man. Es visus gadus mācījos budžetā un biju starp desmit labākajiem, vienīgi horeogrāfijā man bija vidējas atzīmes. Laikam tikai tad, kad pabeidzu akadēmiju, sajutu, ka man patīk radīt.
Vēl pēc akadēmijas beigšanas turpinājās studentu dzīve, bija kaut kādas haltūras, bet vienā brīdī Juta Vanaga uzaicināja pie sevis strādāt lielākajā salsas deju studijā Latvijā. Viņa man deva iespēju darīt visu, ko vēlos. Es nezināju, kas jādara, kā jāmāca... Bet viņa man saka – dari, ko vēlies.
Tas bija mans pirmais atspēriena punkts, un par to man jāsaka liels paldies. Tad sāku strādāt par pedagoģi un sapratu, ka man nenormāli patīk mācīt un varbūt dejošana nemaz nav mans lielākais talants. Esmu pārliecinājusies, ka jebkuru cilvēku varu iemācīt labi dejot.
Pagāja kāds laiks, kad es tur strādāju un cilvēki arvien vairāk man sāka zvanīt un teikt, ka viņi grib tieši pie manis mācīties. Katru dienu man zvanīja cilvēki. Pagāja gads, un es sapratu, ka ir muļķīgi atteikties no darba, kuru burtiski Dievs man pats grūž rokās. izveidoju savu studiju. Pamazām, pamazām, no pieciem, septiņiem cilvēkiem tā izauga par kaut ko lielu. Nevienu dienu neesmu nostrādājusi kādā citā darbā.
– Vai tev ir kāds nākamais lielais mērķis?
– Ir sapnis izveidot dejas teātri. Tā kā mums ir Nacionālā opera, Jaunais Rīgas teātris, tā lai ir arī Līgas Libertes dejas teātris, kurā regulāri tiek uzvestas labas, kvalitatīvas dejas un citu žanru izrādes. Lai Eiropa un pasaule zina, kas ir Latvija un ka šeit ir labi dejotāji. Saviem dejotājiem teicu – man nevajag, lai jūs nāktu papriecāties, bet gribu, lai kļūstat par profesionāļiem.
Tas, ko es daru, – tā nav masu produkcija. Tādā ziņā Jaunais Rīgas teātris un Alvis Hermanis man ir piemērs un etalons, kā latvietim ir jāstrādā un kādam ir jābūt latviešu teātrim Eiropā un pasaulē. To pašu es vēlos izdarīt ar deju. Un lai fiziski ir māja, kur mīt dejotāji.
– 10. novembrī ar jauno izrādi "Mēs esam ceļotāji" viesosies Ādažos. Pati esi ādažniece, bet pa visiem šiem savas karjeras gadiem pirmo reizi uzstāsies mājās!
– Mani vecāki dzīvo Ādažos, tāpēc joprojām bieži turp braucu, bet nav tā, ka man tur būtu ļoti daudz draugu palikuši. Man ir raksturīgi nogriezt savā dzīvē kādus konkrētus posmus. Piemēram, skolu un bērnību – tās esmu nogriezusi. Atbraucu uz Rīgu, un sākas cita dzīve. Es pabeidzu akadēmiju, atkal nogriežu.
Un par Ādažiem... Es pat baidījos. Domāju, kurš tad vispār nāks skatīties. Bet es saprotu, ka manas izrādes kļūt diezgan populāras. Un ir jāriskē. Pat ja zālē būs septiņi cilvēki, man ir vienalga, jo tagad man vienkārši gribas aizbraukt uz savām mājām, uzkāpt uz tās skatuves un pateikt skatītājiem – labvakar, man ir liels prieks, jo esmu mājās. Tas laikam uz vecumu (smejas). Pārņem nostalģija.
– Cik ilgi strādājat pie vienas izrādes?
– Parasti vismaz pusgadu, jo dejotāji ikdienā strādā katrs savā darbā, un mēs tiekamies vakaros, sestdienās, svētdienās. "Mēs esam ceļotāji", kam 4. novembrī Dailes teātrī būs pirmizrāde, tapa divos mēnešos. Tas bija iespējams, pateicoties pieredzei, ko guvu, mēnesi viesojoties Ņujorkā. Tu uzņem tos tempus un saproti, ka vari izdarīt arī ātrāk.
– Daudziem nav ne jausmas, kas ir džeza deja. Zina, kas ir džeza mūzika, bet kas ir deja?
– Tā radusies no melnādaino kultūras – afro deja, samiksēta kopā ar klasisko baletu. Sākotnēji liela ietekme bija arī stepam, bet es stepu neizmantoju, jo tas mani neuzrunā. Pēc būtības afro un balets ir pilnīgi pretstati. Viens ir uz leju, uz centru un brīvām kustībām, otrs – uz āru, tehniski, vairāk mākslīgas kustības.
Džeza deju sen vairs nedejo pie džeza mūzikas. Nosaukums tāds ir saglabājies, jo deja radās vienlaikus ar džeza mūziku. Abi atbilda vienai sajūtai. Tā bija dumpinieku mūzika un dumpinieku dejas. Šobrīd to dejo pie jebkura mūzikas stila.
– Ko tu darītu, ja tev atņemtu deju?
– Es droši vien būtu dziedātāja. Tad man beidzot būtu drosme un laiks tam pievērsties.
– Tu dziedātu šlāgeri?
– Nē. Man liekas, es tāds popmūzikas cilvēks vien esmu, bet tajā pašā laikā, kļūstot vecākai, man ļoti patīk dvēseliskas noskaņas.
– Ar ko kopā tu gribētu kāpt uz skatuves?
– Droši vien ar Intaru Busuli, jo viņš ir ļoti kolorīta personība. (Smejas.) Man patīk ļoti daudz dažādu lietu.
Un daudz no tām arī ātri garlaiko, tāpēc mainu. Te man vienā dienā patīk "Lady Gaga", te nākamā man patīk skatīties Latvijas Mūzikas kanālu, kur jaunie censoņi mēģina dziedāt. Tikpat labi vienā brīdī klausos klasisko mūziku, otrā – [franču elektroniskās un house mūzikas pārstāvi] Deividu Gettu. Īstenībā ir vienalga, vai cilvēks dzied, dejo, raksta grāmatu vai dara jebko citu radošu. Galvenais ir enerģija un emocijas, ko nodod, un pašizpausme.
– Vai tev nākas cīnīties un stāties pretī cilvēkiem, kas tev netic? Ar tiem, kas tev saka – tev nesanāks, nu nedari.
– Nekad neviens tā nav teicis. Es zinu, ka ir cilvēki, kas man nav ticējuši. Esmu saskārusies arī ar to, ka mani sauc par seklu tāpēc, ka pievēršos džeza dejai. Man ir paveicies, jo man nav baiļu sajūtas. Cilvēki bieži saka, ka esmu drosmīga, bet es vienmēr domāju, ka neko tādu īpašu jau nedaru. Tikai pēc tam, kad esmu jau izdarījusi, es sāku domāt – kā man tas izdevās? Kā man pietika drosmes?
Šobrīd man apkārt nav neviena cilvēka, kurš neticētu tam, ko es daru. Apzināti esmu nogriezusi savu komunicējamo cilvēku loku līdz minimumam. Par daudziem var teikt, ka es neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu jātiekas. Draudzējos tikai ar tiem, kas mani attīsta, kurus es apbrīnoju un varu mācīties. Ar citiem komunicēt man vienkārši nav interesanti.
– Un ar ko kopā tu izraudies vai aizej uz bāru?
– Ar tiem pašiem. Dzīvoju ļoti filozofisku dzīvesveidu. Daudz lasu, ticu Dievam, katru dienu nododos lūgšanām un meditācijām, kas vērstas uz savu sapņu piepildīšanu. Bet kaut kad sakrājas, kad ir grūti un netieku galā.
– Kad izveidosies ģimene un kļūsi par mammu, no dejošanas atteiksies?
– Tad man būs citas prioritātes. Es negribu tagad sēdēt un gaidīt, kad man būs bērni, ģimene. Bet, jā, esmu domājusi par to, ka pēc gadiem 20 varētu pamest dejošanu un ceļot apkārt pasaulei kopā ar ģimeni.
– Tad tev tagad jāsapelna daudz naudas vai jāapprec bagāts vīrs.
– Varbūt jā, bet es par naudu nekad nedomāju. Es varētu teikt paldies savam tētim par to, ka viņš ir ieaudzinājis ļoti veselīgas attiecības ar naudu. Es vienkārši vienmēr zinu, ka man tā būs. Ja man ir nauda, es to tērēju, ja nav, sēžu mājās un ēdu sausiņus.
