Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Aizvest uz pirtiņu sirmo tētiņu

"Mana mammiņa bija trausla, ļoti daiļa, un, pateicoties katoļticībai, viņa bija bezgala stipra. Mēs viņai bijām astoņi, jo mammiņa laida pasaulē visus bērnus, ko Dieviņš bija lēmis.

No mammas es jau bērnībā iemācījos prasmi mīlēt, būt atklātai mīlestībā un ar mīļumu izturēties pret visu dzīvo, kas ir ap mums, kas ir mūsu latviešu tautasdziesmās un pasakās, kuras mamma mums tik ļoti skaisti stāstīja. Tās mācīja dzīvot redzīgām acīm, atvērtu sirdi un darbīgām rokām – visu to ētisko, kas mūsu folklorā: ejot garām krāsnij, izvilkt maizīti, lai nesadeg; no ābelītes paņemt ābolus; aizvest uz pirtiņu un nomazgāt sirmo tētiņu...

Reālā dzīves pieredze manī ienāca caur dzīvajiem mammas atmiņu stāstiem par piedzīvoto savā ģimenē, dzimtā un caur ticību. Mamma stingri ticēja Dieva spēkam un arī mūs par to pārliecināja, jo, pateicoties lūgšanām, viņa palika dzīva pēc dzemdībām, kad bija jau tikpat kā viņsaulē. Viņa ļoti lūgusi Dievu ļaut viņai dzīvot vismaz divus gadus, lai piedzimušo bērniņu varētu barot ar krūti, jo viņa visus mūs divus gadus baroja ar krūti. Kā pateicību par to viņa apņēmusies visu mūžu braukt uz Aglonu pie Aglonas Dievmātes. Mamma atcerējās: "Līdzko es to dziļi apņēmos sevī, tā jutu, ka varu pacelt roku un dzīvošu, audzināšu savus bērnus." Mamma nodzīvoja garu mūžu, aizejot no mums 80 gadu vecumā.

Ar Aglonas Dievmātes bildīti padusē

Arī kara laikā, kad sadega visa mūsu iedzīve un vecāki palika ar plikiem astoņiem bērniem, viņa ar Aglonas Dievmātes bildīti padusē izveda mūs cauri visam nomīnētajam purvam. Manā atmiņā joprojām palicis, ka purvā bija jāuzmanās no mīnām, – caur Rāvijas purvu bēgot, es pakritu pāri līķim ar vaļējām acīm.

Pēc tam mums nācās piedzīvot pēckara nabadzību. Ne velti Aspazijai ir dzejolītis: "Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, mums, lūk, tur logā mēnestiņš." Mums arī nebija tā pīrādziņa svētku vakarā, bet logā bija mēnestiņš un citiem tik spoži nespīdēja viņš, jo klausoties mammas pasakās, iztēlē bijām tur, kur visa ir pārpārēm.

Bērnībā vēlējos, kaut būtu tā, ka maizi varētu ēst tik, cik gribas. Atceros, ka man mazai bija atstāta oliņa, ar ko brālīti pabarot. Lai kā kārojās, es nedrīkstēju iedomāties to apēst, jo tā bija mazajam brālītim. Dzīve lielā ģimenē ļoti daudz ko iemāca – gan maizes riecienu dalīt, gan līdzjūtību pret otru. Ja kādam jāsteidz palīgā, tu aizmirsti par sevi, jo domā par otru. Tāpēc dalīties man nekad nav bijis grūti, arī uz ielas, ja kāds lūdz.

Pēckara pieticīgās dzīves dēļ skolas laikā es no rīta cēlos četros, lai citi neredz, ka man pufaika mugurā, jo bija kauns, ka es tāda nabaga. Man blakus bija pucēti bērni. Taču es labi jutos paššūtajās kleitiņās ar baltām krādziņām. Rokdarbu prasme, ko iemācījos no mammas, manu sievišķīgo vēlmi patikt ir balstījusi cauri visiem laikiem, ko man nācies piedzīvot.

Ģimenē mums bērniem bija tik dažādi raksturi, ka jokojot tēvs teica: "Katrs kā no citas mātes!" Bērnībā mūs kopā turēja mīlestība un kopā dziedāšana. Tēvam bija absolūtā muzikālā dzirde, viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un arī mūs iemācīja muzicēt pēc dzirdes. Vēlāk, kad dzīvojām pilsētā un braucām vecākiem palīgā lauku darbos, vakaros tētiņš vienmēr paņēma klarneti, akordeonu vai trompeti un mēs kopā spēlējām un dziedājām. Mums, māsām, bija skaistas balsis, un visskaistāk tās skanēja, kopā dziedot! Tās bija dvēselītes, kas skan! Tas ir tas skaistums, kas visspožāk, visspēcīgāk iemirdzas Dziesmu svētkos! Ne velti pasaulē brīnās, kas tā par tautu, kura var sanākt kopā un dziedāt a cappella bez jebkādiem ierakstiem.

Tēvs vairāk strādāja lauku darbus, bet bērnu audzināšana bija mammas ziņā. Vajadzēja notikt kam ārkārtējam, lai viņa sacītu: "Nu gan iešu, teikšu tēvam!" Parasti ar meitām līdz tam nenonāca, varbūt dažreiz ar brāļa Jāņa temperamentu, kurš ātrāk gribēja kļūt par jūrnieku. No bērnu dienām mēs augām pārliecībā, ka nav tādu problēmu, ko nevar atrisināt. Un no vecāku dzīves redzējām, ka karš, nelaimes, slimības dzīvē nāk kā pārbaudījumi, ko jāprot izturēt, pārdzīvot un nesalūzt, nekļūstot ne ļauniem, ne atriebīgiem.

Es domāju, ka nolēkšu no kraujas

Ģimenē esmu sestais bērns. Kad paaugos, man tik ļoti gribējās no laukiem doties uz Rīgu, kur jau dzīvoja vecākās māsas! Kad mani uzņēma Smiļģa Dailes 3. studijā, sapnis piepildījās. Mamma teica: "Katram sava laimes ābele ir jāstāda pašam, jālaista, jākopj un tad redzēsi, cik viņa tos ābolīšus vai laimīti dos."

Smiļģis mums mācīja, ka teātris ir pāri visam. Ja šai mākslai esi atdevis mazo pirkstiņu, tad neviena cita mīlestība blakus nevar būt. Arī Ertnerīte teica: "Tevi var nodot draugs, sarūgtināt bērni, bet darbs tevi nekad nepievils!" Tā mēs tikām audzināti. Un tā ir fantastiska teātra skola, ko Smiļģis mums iedeva! Cik vērienīgas pūles tika ieliktas katrā iestudējumā, lai teātra māksla pildītu savu uzdevumu! Mēs iepazinām visu – sākot ar lugas autoru, laikmetu, valsti, lai saprastu, kāpēc katrs lugas personāžs bija tāds un ne citāds. Psihologs Rolands Krūmiņš mums līdz niansēm izanalizēja izrāžu varoņu psiholoģiju un sajūtas, lai mēs uz skatuves varoņu likteņus spētu izdzīvot kā savējos. Tā tapa "Romeo un Džuljeta", "Idiots", "Karš un miers", "Spēlēju, dancoju" un visi pārējie iestudējumi. Cik svētīgas bija šīs zināšanas, kas aktieriem ļāva ieraudzīt pasauli kopsakarā! Mums, jaunajiem, izrādēs bija tikai pa epizodei, bet Smiļģis pat katru aktiera uznācienu padarīja tik nozīmīgu, ka bija sajūta: ja es nenospēlēšu, kā režisors gribēja, tā izrāde vispār nenotiks.

Lai arī par ģimeni toreiz publiski nerunāja, mani šīs lietas ļoti nodarbināja. Vīrieša paraugs man bija tēvs, kurš visu var un prot, jo kā gan vīrietis pie mājas var ko neprast! Bet iemīlējos es virsniekā, kurš nesāja baltus cimdus, un mēs apprecējāmies – es nesu koferus un dzīves praktisko pusi. Vecāki ātri aptvēra, kas notiek, bet nevarēja mani atturēt no kļūdīšanās, ja visa mana pasaule bija fokusēta šajā cilvēkā. Līdz reizei, kad atbrauca mans Jānis uz Kaļiņingradu, kur filmējām "Vella kalpus" un greizsirdībā teica: "Es esmu iemīlējies. Ko lai es daru?" Šī pirmā nodevība no cilvēka, kuram mīlestības karstumā biju tik pazemīgi uzticīga, man bija ārkārtīgi smags belziens. Es domāju, ka nolēkšu no kraujas. Mums nebija bērnu, un bez bērniem es pasaulē negribēju palikt. Kad šķīros no pirmā vīra, tētis teica: "Nešķiries, meit, tas ir tavs liktenis – lāpsta izšķirs!" Bet mamma tikai klusēja un raudāja.

Tikai mammai pāri nedariet!

Otrajā laulībā mums ar Ēriku tūlīt pieteicās meita Zane. Arī šī laulība nebija viegla – izšķīros otrreiz. Esmu divreiz tikpat kā mirusi, jo pēc šķiršanās vajadzēja pārcilvēcisku spēku, lai saņemtos un turpinātu pašai būt uz skatuves. Laulībā man tomēr pietrūka tās milzīgās gudrības, kas ir sadzīvošanas māksla. Varbūt tāpēc, ka esmu straujas dabas un lielu pretrunu cilvēks.

Arī mans tētis bija ātras dabas. Reiz mammai jautāju: "Kāpēc tu to visu pieciet?" Un viņa atbildēja: "Tāpēc, meitiņ, ka man galvenais bija, lai maniem bērniem būtu tēvs." Un viņa atrada šo māku ar it kā sievišķīgu nevarību viņu pārliecināt un savaldīt. Viņa iemācījās. Un tētis mammu ļoti mīlēja! Viņš vienmēr teica: "Tikai mammai pāri nedariet!" Un arī mamma tēti ļoti respektēja – viņas garo bizi nedrīkstējām griezt īsāku, jo tētim tā ļoti patika. To, ko mamma prata, man pietrūka laika un pacietības iemācīties. Varbūt arī teātris nospēlēja zināmu lomu, jo vīrietim, iespējams, neapzināti, ir grūti pieciest, ka sieviete ir redzamāka, kaut arī tikai profesijas dēļ. Tā mīlestības dziļākā gudrība atnāk vēlāk, jaunībā tās nav – tavs ego traucē.

Jāatzīst, ka ar Zanes tēvu tagad, kad mūsu laulība ir šķirta un laiks visu ir nolicis savās vietās, mūsu attiecības ir labas un mēs kopā priecājamies par meitu un mazdēlu. Viņš ir ļoti jauks opis, un es esmu laimīga, ka varu ar viņu par visu sirsnīgi izrunāties.

Mani vecāki nosvinēja zelta kāzas, un mana māsa Vallija arī. Laikam vajag pārbaudījumus, lai saprastu, ka viens bez otra nevar. Un visu vajag izrunāt, bet ne atriebties vai ļaunu prātu turēt. Ģimenes skola ir ļoti svētīga, ja mīlestība no pirmās iekāres un kaislībām dzīves laikā paceļas līdz dievišķai gudrībai un sapratnei, ka ar otru cilvēku var mūžu nodzīvot kopā.

Par to domājot, nāk prātā izrāde "Sievietes, sievietes" kurā Milda Klētniece spēlēja manu mammu un teica: "Pats svarīgākais, lai vecumdienās divi cilvēki būtu kopā!"

Divi maisi ar rožlapiņām

Ne velti mācītājs baznīcā saka: "Cilvēkā no āra jau reti kas ļauns ienāk. Tā sliktā doma, dusmas, atriebība, nodevība, laulības pārkāpums – tas viss jau nāk no cilvēka." Tāpēc es ļoti lūdzu palīgā Visuma spēkus, lai viņi palīdz dzīvot pēc cilvēcības likumiem.

Man ļoti palīdz grēksūdze – tāpēc, ka varu izrunāt savas šaubas. Nenoslēpt tās sevī, bet apzināties, ko esmu darījusi nepareizi. Ja man nebūtu ticības un paļāvības uz Visuma radītāja neierobežoto mīlestību, man būtu ļoti grūti arī teātrī notēloto lomu dēļ. Izdzīvojot uz skatuves visdažādāko cilvēku likteņus, ne velti gadās, ka aktieris sāk lietot narkotikas vai nodzeras, jo lomā viņš sadeg, iztērējās, bet pēc tam neprot vai nav spējīgs savākties un būt pats.

Ļoti palīdz arī skatītāju vērtējums, atzinība, mīlestības apliecinājumi. Sākot no 50 gadu jubilejas, esmu sakrājusi divus maisus ar rožlapiņām no dāvinātām rozēm. Kā viņas smaržo! Tā ir manu skatītāju mīlestība, ko paņemšu līdzi mūža mājā.

Mums katram ir savs uzdevums būt te uz zemes tāpat kā puķei, kā lapai, kā kokam. Savs laiks ir pumpurus atvērt, savs laiks ziedēt, un pēc tam sēklas nobriedināt. Es labprāt skatos raidījumus par dzīvniekiem. Kā viņi iestājas par saviem bērniņiem, kā baro un aizstāv viņus, nebaidoties zaudēt pat dzīvību! Kolēģis Harijs Spanovskis stāstīja, ar kādu apbrīnu viņš vēro, kā stārķis māca savus bērnus lidot. Stārķu mamma izgrūž putnēnu no ligzdas, un tai pašā laikā, izpletusi spārnus, palido viņam apakšā, lai pasargātu, ja mazulis gadījumā kritīs.

Daba ir visu skolotāja, jo viņā mēs redzam Visuma dievišķo programmu sakārtotībā. Es vairs nemēru asinsspiedienu un nelietoju medikamentus, jo esmu iemācījusies tikt galā ar tautas gudrībām. Es esmu sapratusi, ka līdzko kaut kas iesāpas, nevajag uzreiz ķerties pie ķīmijas, jo katra slimība ir pēcstunda pie Dieviņa. Ir jāpadomā un jāsaprot, ko esmu darījusi nepareizi. Visu laiku cenšos ieklausīties sevī, iepazīt savas izjūtas un izpaust tās. Un jūtu, ka kļūstu stiprāka, ar savu esību apmierinātāka un stabilāka.

Viss ir ielikts dabā. Mums uz to vajadzētu paļauties, to vajadzētu respektēt un no tās mācīties, bet cilvēks jau grib būt gudrāks par visu, grib dzīvot pēc kaut kādiem saviem principiem, un tāpēc esam nonākuši tur, kur esam.

Jāatvaira nāves civilizācijas uzbrukums

Mēs dzīvojam laikā, kad notiek milzīgs, globāls nāves civilizācijas uzbrukums pasaulei. Katru dienu iet bojā daudz nevainīgu dzīvību, tie ir vēl nedzimuši bērni mātes klēpī, veci, slimi cilvēki, upuru skaits pārsniedz jau divus miljardus. Kampaņas "Par dzīvību" laikā mēs no mediķiem noskaidrojām, ka ik dienu mātes klēpī mirst kārtējie 50 tūkstoši bērnu. Ir daudz cilvēku, kuri vispār nevēlas bērnus. Pieaug neauglīgo laulību skaits. Bērns kļūst par tehnoloģijas produktu, kuru izmanto kā šūnu orgānu donoru. Cik nav mākslīgās apaugļošanas ceļā radītu bērnu, kas gadiem tiek turēti šķidrajā slāpeklī, tā atrodoties uz dzīvības un nāves robežas! Cilvēki, kuri veido starptautiskās tiesības, ignorē un neaizsargā cilvēka tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža. Arvien jaunas valstis legalizē eitanāziju, kur vecu, slimu cilvēku nogalināšana likumā dabū aizstāvību. Pieaug tendence sagraut ģimeni. To visu taču mēs šodien redzam.

Man ir jāpiekrīt vārdiem, ka baznīca faktiski ir vienīgā vieta, kura aizstāv cilvēku un ģimeni, kura māca morāli, māca cīnīties ar savām kaislībām un stāsta par patiesām vērtībām. Arī zinātnieki un gaišreģi runā par to, ka ir pienācis pārmaiņu laiks un šīs pārmaiņas notiks cilvēka garīgajā pasaulē. Attieksme pret dzīvību ir pamatjautājums, no kura izriet viss pārējais.

Atskatoties uz bērnības atmiņām, jaunībā piedzīvoto un brieduma gados saprasto, man ir jāatzīst, ka gan mana, gan citu cilvēku un visas civilizācijas vērtība ir tajā, cik mēs respektējam baušļus "Tev būs!" un "Tev nebūs!". Cilvēkam vairāk arī nevajag, kā vien ievērot – "Tev būs darīt to!" un "Tev nebūs darīt to!". Cik vienkārši to ir pateikt! Cik grūti to ir izdarīt! Un cik viegli ir tad, ja tas izdodas!


Foto no ģimenes albuma: Olga Dreģe ar meitu Zani 1983., 1985. un 1988. gadā.