Saeimā nule notikusī juristu un politiķu konference "Tiesību uz dzīvību tvērums mūsdienu sabiedrībā" un aizvadītās nedēļas nogales teologu konference "Garīgā cīņa, aizstāvot dzīvību" sabiedrībā izsauca diskusijas. Abās konferencēs izskanēja viedokļi un skaidrojumi, kas cilvēkam, kura ikdiena nav saistīta ar ticības, juridisku un politisku jautājumu risināšanu, nav tik viegli uztverami un izprotami. Publicējam Guntas Irbes viedokli mūsu tautai visbūtiskākajā jautājumā – par dzīvību.
"Jau pirms desmit gadiem, kad mēs pirmo reizi satikāmies ar tā laika katoliskās kustības "Par dzīvību!" vadītāju Diānu Staņķo, mums bija lieli plāni. Gribējām iet politikā, ietekmēt plašsaziņas līdzekļus, ārstus, sabiedrību. Mūsu lielākā vēlme bija, lai Latvijā cilvēki iestātos pret abortu, jo tolaik par šo jautājumu publiski vispār nerunāja. Mērķis nav panākt, lai aborts Latvijā būtu aizliegts. Mērķis ir – lai cilvēki aborta iespēju nemaz neapsvērtu.
Bībelē rakstīts par eņģeļiem un dēmoniem un garīgo cīņu starp tiem. Dēmonu vadītājs ir Sātans, kurš jau kopš Ēdenes dārza ir darbojies, lai iznīcinātu cilvēkus un arvien viltīgākos veidos mēģina to turpināt darīt arī šodien. Viņš grib pretoties Dievam, jo Dievs vēlas, lai mēs vairotos, lai mums dzimtu bērni un pasaule piepildītos ar dzīvību.
Man patika, ka vairāki runātāji konferencē "Garīgā cīņa, aizstāvot dzīvību" uzsvēra, ka ar savu nāvi krustā Jēzus nāvi jau ir uzvarējis. Uzvara jau ir iegūta, un mēs esam šajā uzvarā iekšā, tāpēc droši teiksim patiesību. Tas ir līdzīgi kā pēc II pasaules kara, kad karš jau bija beidzies, bet Kurzemē vēl notika cīņas.
Pareizticīgo tēvs Jānis Dravants uzskata, ka viss nāk atpakaļ uz pirmo bausli – godināt Dievu, lai Dievs būtu pirmajā vietā mūsu dzīvē. Jāmīl un jāpriecājas par katru bērnu kā Dieva dāvanu, lai bērniņš aug mīlēts un priecīgs.
Kā Imants Parādnieks Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijā vairākas reizes teicis, mēs nepūlamies, lai aborts būtu aizliegts, mēs gribam, lai aborts būtu neiedomājams. Mēs vēlamies, lai sieviete un vīrietis savu bērnu izjustu kā dzīvību, kurai ir jāturpinās. Primārā ir abu vecāku attieksme pret gaidāmo bērniņu, nevis likumdošana.
Kad es biju jauna, man arī mācīja, ka līdz trīs mēnešiem apaugļota olšūna ir tikai šūnu pikucītis. Taču pirms 31 gada, kad piedzima mana meita, parādījās pirmās ziņas, ka jau 21. dienā bērniņam var saklausīt sirdspukstus. Tas ir trešajā nedēļā, kad sievietei vēl nav pat aizdomu, ka viņa ir stāvoklī. Agrāk to nezināja, bet šodien modernās tehnoloģijas mums ļauj to ieraudzīt.
Valsts likums ir, ka mēs nedrīkstam nogalināt cilvēku. Taču nav pateikts, no kura brīža ir jāaizsargā bērna dzīvība. Bioloģiski bērna dzīvība mātes miesās sākas no ieņemšanas brīža. Tāpēc ir vajadzīgs likums, ka bērns ir aizsargājams no ieņemšanas. Šis ir bioloģisks jautājums, kas vienlīdz labi ir saprotams visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu piederības kādai no konfesijām. Tāpēc par šo jautājumu no kristietības viedokļa Saeimā nerunājam. Taču ir jautājums par to, ka sievietes izvēles tiesības ir augstākas par bērna tiesībām uz dzīvību. Likumdošanā tiesības uz dzīvību ir primāras, bet tiesības uz izvēli vispār neeksistē. Sievietei un vīrietim ir visas tiesības uz savas rīcības izvēli līdz ieņemšanas brīdim. Ar ieņemšanas brīdi jaunā cilvēka dzīvība kļūst svarīgāka par mātes vai tēva izvēli."