Katrā sievietē jau ir visa gudrība, kas viņai nepieciešama, lai iznēsātu, laistu pasaulē un audzinātu bērnus, jo šis ir svarīgākais darbs, kas sievietei jāpaveic. Lai varētu izmantot dabas dotās spējas, mums ir jāprot ieklausīties savā ķermenī. Šo prasmi vajadzētu izkopt jau ilgi pirms grūtniecības – attīstīt labu saikni pašai ar sevi, atpazīt sava ķermeņa signālus un saprast, kas notiek. Mums ir ne vien dabas doti ritmi, bet arī spēja tos izjust. Ir sievietes, kuras jūt olšūnas nobriešanu un auglīgās dienas, pat neieskatoties mēnešreižu kalendārā. Šī prasme ieklausīties sevī ļoti noder arī grūtniecības laikā.
Bērniņu gaidot
Uzzinot, ka ir pieteicies bērniņš, vispirms jāizjūt pateicība, ka šis brīnums ir noticis. Vairāk nekā puse no apaugļotām olšūniņām nekad neiesakņojas, jo tajās neviena dvēselīte neatnāk, neiemājo un nesāk attīstīties. Man ir pārliecība, ka ieņemšanas brīdī cilvēka personība patiešām jau ir ieradusies, bet ķermenītis, dvēseles ārējais veidols, kurā cilvēks ienāk pasaulē un caur kuru izpaužas, sākumā ir ļoti trausls. Prieks un mīlestība, ko par gaidāmo bērniņu izstaro viņa vecāki visos līmeņos – emocionālajā, garīgajā un arī šūnu līmenī, ļoti labvēlīgi ietekmē mazo dzīvībiņu, kas mātes miesās aug un attīstās.
Saziņa starp māmiņu un bērniņu ir fantastiska. Tā var būt ar vārdiem vai bez vārdiem. Tās var būt tikai tīras emocijas. Tie var būt domās izteikti jautājumi un atbildes.
Vīram un apkārtējiem cilvēkiem ir jārūpējas par topošās mātes labklājību visos līmeņos – garīgajā, emocionālajā un fiziskajā, jo tās ir rūpes arī par bērniņu. Ja grūtniecības sākumā, pirmajā trimestrī, sievietei ir izteikti liels nogurums, ir jāatrod iespēja vai jāpārkārto darbs tā, lai varētu saņemt sev vajadzīgo mieru un apjaust to, ka dzīve pārveidosies. Vajadzētu atkāpties no steigas, skaļuma, trokšņiem un vairāk pabūt klusumā, ieklausoties sevī, jo tas, ko māmiņa vēlas, ir vajadzīgs arī bērnam. Tas ir ļoti individuāli, jo katrai sievietei temperaments un organisms ir atšķirīgi un atšķirīgas ir vajadzības pēc uztura un visa pārējā. Ir jāpazīst sevi un jāprot atšķirt patiesās vēlmes no mirkļa iekāres. Apzināti veselīgs dzīvesveids grūtniecības laikā ir tas, kas ir vajadzīgs un pietiekams.
Mēs esam radīti tā, lai gribētu un varētu kustēties. Papildus pastaigām svaigā gaisā māmiņai ieteicami vingrojumi, kuri palīdz dziļi elpot, izstaipīties un kustēties tādos veidos, lai visi ķermeņa orgāni būtu labi apasiņoti, lai visās locītavās un ķermenī kopumā būtu lokanums un kustīgums. Šim nolūkam labi noder joga, ja patīk lēnas un mierīgas kustības. Ja gribas kaut ko straujāku, var iet uz ūdens aerobiku, vai izvingroties savā nodabā pēc izjūtas, piemēram, pēc vēderdeju parauga: izkustinot iegurni visās plaknēs, šūpojam bērniņu un palīdzam arī mugurai labi justies. Šādas kustības vēlāk ļoti noderēs arī dzemdībās.
Piedāvājam apgūt arī dzemdībām noderīgas pozas. Mazliet neparastāka ir dziļā tupus poza, ko ikdienā, piemēram, mizojot kartupeļus, nelietojam. Bet dzemdībās, īpaši pirmajās, kad bērniņš veido sev ceļu, ko vēl neviens nav gājis, tā var būt ļoti noderīga. Tāpat noderīga var būt karāšanās poza pie zviedru sienas, jo, turoties pie tās ar ķermeņa augšdaļu, atbrīvojas lejasdaļa, muskulatūra atslābinās un dzemdībās bērniņš var vieglāk virzīties uz leju.
Ja attīstīts ķermeņa kustīgums un sieviete pārzina dažādas pozas, dzemdību laikā viņa tās var izmantot pēc savas izjūtas. Kontakts ar savu augumu un sajūta, kā kurā brīdī izturēties, kā kustēties, ir svarīgs elements veiksmīgās dzemdībās.
Pats bērniņš mātei dažādā veidā sūta signālus, kur un kā viņš gribētu piedzimt. Tie nav untumi, tās ir patiesas izjūtas, jo dzemdības ir dzīves notikums mātei un bērnam, nevis medicīnisks process.
Piedzimšanas brīnums
Tas, kā sieviete uztver dzemdības, ir atkarīgs no vismaz diviem faktoriem. Pirmais ir sievietes pašas dzimšanas piedzīvojums, kas atmiņu veidā ir ierakstīts mūsos, lai arī apzināti mēs tās nevaram "uzsaukt uz ekrāna". Šīs atmiņas mūsos veido pamatizjūtu par to, kā cilvēks atstāj patvērumu pie mātes, nāk ārā un piedzimst. Atkarībā no šīs pieredzes dzemdības mums šķiet kaut kas brīnišķīgs, radošs, mazlietiņ mistisks, fantastisks vai kaut kas ļoti draudīgs, bīstams, sarežģīts, nepārredzams ar cerību, ka es dzīvošu.
Otrs svarīgs faktors ir mūsu spēja atsaukties uz izaicinājumu, kas saucas "sāpes" un kurā liela vieta ir bailēm. Vai mēs spējam uzticēties savam ķermenim, ka viņš ir radīts, lai dzemdētu, un ka viņš to brīnišķīgi izdarīs? Vai mēs izprotam, ka bērniņš ir nācis, lai piedzimtu un dzīvotu, tāpēc arī viņš aktīvi piedalās dzemdībās un mēs esam divi, kas to dara? Vai arī mēs neko nesaprotam un izjūtam tikai sāpes, sāpes, sāpes un vēlmi, kaut viss ātrāk beigtos.
Dzemdību laikā ļoti svarīga ir vide, kurā sieviete vēlas justies droša, pasargāta, pietiekami nopietni ņemta, jo viņa šobrīd ir visa centrā, nevis viņai ir jāpakļaujas kaut kādai sistēmai. Sieviete ir tā, kuras dēļ dara visu, lai viņa justos labi. Viņu liek mierā, saglabājot viņas intīmo sfēru, un viņa var izturēties un kustēties tā, kā viņa grib. Viņa var ģērbties, kā viņa vēlas. Ja viņai ir auksti, viņa satuntuļojas. Jo spēcīgāks paliek dzemdību darbs, jo kļūst karstāk un viņai ir jājūtas tik brīvi, ka viņa var drēbes arī nomest un justies labi tā. Viņai nav jādomā – nu kā es tā izģērbšos, un ļoti jācieš no tā, ka visu laiku ir karsti. Būtiski ir apzināties, ka mēs te nedomājam sievietes princeses untumus, bet gan vēlmes, kas rodas no dzemdēšanas un dzimšanas impulsiem, no bērniņa vajadzībām.
Ņemot vērā šīs pamatvajadzības, varam saprast, kāpēc mūsu vecvecmāmiņas vislabprātāk dzemdēja pirtiņā. Tālu nost no ikdienas trokšņiem, mazā, klusā, ļoti tīrā vietā, jo tur vienmēr tika karsēts, laistīts ar ūdeni un berzts. Ne sevišķi gaiša, silta, mazliet smaržīga, būtībā šī vide ir tāda, kas ļoti atgādina dzīvi mammas vēderā. Sievietei vajag šo patvērumu un mieru, lai viņa varētu pilnībā atbrīvoties, jo dzemdējot sieviete atveras ne tikai ķermeniskajā līmenī, bet daudz dziļāk savā būtībā. Tas, ka atveras dzemdes kakls, dzemde stumj bērnu uz āru un iegurņa pamatnes muskulatūra paplašinās, ļaujot viņam iznākt, ir tikai redzamā daļa, kurā lielais ķermenis palīdz piedzimt mazajam, bet tas nebūt nav viss. Tāpēc sievietes ir ļoti jutīgas dzemdību laikā un viņas visu mūžu atcerēsies kādu vārdu, skatienu vai teikumu, ko kāds klātesošais būs teicis, licis saprast vai darījis.
Dzemdībās sieviete vēlas, lai visi viņu liek mierā, jo tagad notiek kaut kas tāds, kas attiecas tikai uz mani un bērniņu. Lai tas varētu labi un droši notikt, mūs nevajag aiztikt un traucēt. Tāpēc sievietei vajag radīt drošu aizsargvalni. Tas var būt arī vecmātes personā tādā ziņā, ka viņa rūpējas gan par ārējo mieru, gan iekšējo, atgādinot, ka tas, kas ar sievieti notiek, ir normāli, veselīgi un tāpēc viņai nav jābaidās. Ja stipri sāp, tas nenozīmē, ka tas ir kas slikts. Vienkārši audi nav pieraduši, ka viņus stiepj, un tie to stipri jūt. Reizēm sievietes grib zināt, cik kontrakciju būs, cik stundas dzemdības turpināsies. To nevar pateikt, vienmēr būs tik, cik ir jābūt. Vajag koncentrēties un izdzīvot to mirkli, kurš ir. Dzemdības vienlaikus var būt gan liela slodze, grūts darbs, un tomēr tās ir ļoti labas. Atskatoties uz dzemdībām, nekad neesmu dzirdējusi sievieti sakām: "Kaut man tās nebūtu bijis jāpiedzīvo!" Neparasti spēcīgā laimes izjūta, kas sievieti pārņem, bērniņam piedzimstot, ir Dieva dāvana par šo darbu!
"Medusmēnesis" ar bērniņu
Mēs, mājdzemdību vecmātes, pēc dzemdībām veicam arī pēcdzemdību aprūpi – braucam vairākās mājas vizītēs un telefoniski jaunajiem vecākiem esam sasniedzamas jebkurā diennakts laikā. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka ir šis atbalsts un turpinās aprūpe, jo seko pēcdzemdību laiks ar ļoti jūtamām pārmaiņām. Tās atkal skar ne tikai ķermeni, bet arī mātes un tēva iekšējo pasauli. Ar katru bērniņu vecāku pieredzē var parādīties kaut kas jauns. Māte ar jaundzimušo kādu laiku atrodas tādā savrupā pasaulītē un tur viņiem arī jāļauj būt. Viņiem jāļauj vienam otru iepazīt un veidot savstarpējo saikni pirmajās stundās, dienās, nedēļās. Tas notiek īpašā veidā, un šo laiku nedrīkstētu iztraucēt. Arī bērna tēvs ir aicināts būt šajā kopībā laikā, kuru varam saukt arī par "medusmēnesi" ar bērniņu.
Sākot no ieņemšanas brīža, pēc dzemdībām un visu turpmāko dzīvi bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Kad pati precējos, man likās pats par sevi saprotams, ka divi cilvēki laulājas, lai visu mūžu būtu kopā. Bet kopdzīve nav tikai laimes mirkļi, tajā gadās arī aizvainojumi, neizpratne, vilšanās, apmulsums.
Gandrīz četrdesmit gadus dzīvojot kopā ar vīru Danielu un audzinot astoņus mūsu bērnus, esmu nonākusi pie atziņas, ka, lai laulības dzīve būtu izdevusies, vajag ļaut otram būt tādam, kāds viņš ir. Jo mazāk pieprasa, jo vairāk saņem. Un jautājuma: "Ko tu vari man dot?" vietā gudrāk ir pajutāt sev: "Ko es varu dot tev?" "Vai tev tas der?" "Vai tev tas nāk par labu un palīdz?"
Kopdzīvē ļoti svarīga ir arī prasme piedot. Tā nebūt tik viegli nedodas rokā, bet es to apgūstu ar skarbu reālismu pati pret sevi. Arī man ir vajadzīga piedošana, tad kāpēc es iedomājos, ka to saņemšu – ka Dievs man piedos, ja es nevaru piedot otram. Patiesībā attiecībās viss ir ļoti vienkārši, ja sākam ar sevi, nevis pieprasām no otra. Šo dzīves mācību turpinu apgūt joprojām.
Ģimenes šūpulis "Jaunpalejas"
Neviena jauna sieviete nav iecerējusi tādu dzīvi, ka, ja man būs bērns, tad viņu audzināšu viena pati. Sievietes un īpaši jaunas meitenes to nav plānojušas, bet dzīve tā ir izvērtusies. Ja mēs iestājamies par dzīvību, tad aiz vārdiem ir jāseko rīcībai – jāpalīdz sievietēm, kurām ir grūti, jo viņas pašas sevi aiz matiem nespēj izvilkt no purva. Tad ir vajadzīgi citi, kuri jūtas atbildīgi un aicināti nevis tiesāt, bet palīdzēt.
Četrus gadus darbojoties "Misijas "Pakāpieni"" mājā Raunā kopā ar Irēnu Bindemani, abas esam sapratušas, ka tā grupa, kurai visvairāk vajag palīdzēt, ir nepilngadīgās meitenes. Domājot par viņām, arī iecerējām veidot patvēruma māju jaunajām māmiņām, kur viņas varētu sagaidītu bērniņu un pavadīt aptuveni pus gadu pēc bērna piedzimšanas, lai apgūtu iemaņas, kā rūpēties par mazuli un sevi pašu, un atrast audžu ģimeni, kurā varētu turpināt dzīvot.
Patvēruma vietas ierīkošanai mēs saņēmām dāvinājumu – senu guļbūves māju "Jaunpalejas" un 1,4 ha zemes, kas atrodas Kauguru pagastā, Beverīnas novadā. Vienīgais, ko tajā varējām saglabāt, bija ārsienas un jumta koka konstrukcijas. Pārējais bija jāveido no jauna – logi, durvis, jumta segums, mājas siltināšana, jauns apmetums no iekšpuses, jaunas grīdas, apkure, elektrības, ūdens un kanalizācijas sistēmas. Daudz kas ir izdarīts arī augšstāvā, bet nauda ir beigusies. Ja mums nāktu palīgā, tad būvdarbus varētu pabeigt šogad un sešas grūtnieces vai jaunās māmiņas jau varētu tur dzīvot. "Jaunpaleju" būvniecības pabeigšanai, minimālajai istabiņu iekārtai un pirmo 4–5 mēnešu dzīvošanai (ja ir uzņemtas sešas iemītnieces) ir nepieciešami nepilni 20 tūkstoši latu.
Irēna Bindemane šīm meitenēm būs mājas māte, bet es viņas aprūpēšu kā vecmāte, un mēs abas šīm meitenēm mēģināsim radīt ģimenes turpinājumu. Lai tas būtu sekmīgi, mums ir izkristalizējusies saprašana par dažiem iekšējās kārtības noteikumiem. Piemēram, mums nebūs televizora, jo, ja mājās nepārtraukti skan radio vai ir ieslēgts televizors, tad visas emocijas, kas caur tiem atnāk, nekur nepazūd, bet aizķeras mūsu dvēselē. Taču dvēsele nav miskaste, un tajā nevar mest iekšā visu bez izvēles. Nevajag izniekot savu laiku un uzņemt negatīvas, agresīvas emocijas, ļaujot tām iekļūt zemapziņā, kur tās paliek un darbojas. Tas ir pretēji tam, ko mēs patiesībā gribam – būt priecīgiem par savu dzīvi, radošiem un attīstīt mīlestības spēju.
Mēs gribam palīdzēt meitenēm iemīlēt darbu un iemācīt viņas nodarboties ar bioloģisko dārzkopību, jo nevaram gaidīt tikai citu žēlsirdības dāvanas, pašiem ir jāpieliek roka, lai sevi pabarotu.
Grūtnieces, ko kā vecmāte ņemu uzskaitē, no paša sākuma cenšos virzīt uz veselīgu dzīves veidu, sākot ar pilnvērtīgu uzturu, jo tas, ko mēs apēdam, nokļūst mūsu šūnās un piedalās orgānu funkcijās. Mēs dzīvojam zemē, kas ir bagāta ar veselīgiem produktiem. Jo vienkāršāks ir uzturs, jo mazāk apstrādāts un tuvāk dzīves vietai izaudzēts, jo vērtīgāks tas ir māmiņai un bērniņam.
No savas bērnības zinu, cik svarīgi, ka vecāki arī pieticīgos laikos dzīvo emocionāli pozitīvā noskaņojumā un mudina izjust pateicību par to, kas ir dots. Mamma mums, astoņiem bērniem, no mazām dienām mācīja saskatīt labumu un skaistumu vienkāršajā un to, kas ir veselīgi, pagatavot ļoti garšīgi.
Gribam meitenēm iemācīt arī rokdarbu un amatniecības prasmes, jo tas, ko mēs spējam pagatavot ar savām rokām, ir ne vien noderīgi, bet sagādā milzīgu gandarījumu un vairo pozitīvās emocijas.
Patvēruma mājas "Jaunpalejas" otrā galā ir dzemdību vieta ar pirtiņas efektu, kur varēs nākt dzemdēt tās sievietes, kurām mājās nav šim nolūkam piemērotu apstākļu.
"Jaunpalejas" būs arī laba prakses vieta mājdzemdību vecmātēm. Labas lietas nav jāslēpj, un ir ļoti svarīgi saglabāt mājdzemdību kvalitāti un rūpību. Lai gan mūsu mājdzemdību rezultātu statistika ir ļoti laba un apliecina šīs izvēles kvalitāti, valsts šo dzemdību veidu pagaidām vēl neatbalsta. Vecāki, kuri tās atzīst par labu praksi, var iestāties "Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienībā" un darboties kopā, lai panāktu, ka nauda seko sievietei. Tas būtu tikai taisnīgi. 
Lai atbalstītu "Jaunpaleju" patvēruma mājas un mājdzemdību vietas būvniecības pabeigšanu un telpu aprīkošanu, katrs, kurš vēlas, var sniegt savu atbalstu un palīdzēt ar ziedojumu.
Reģ. nr. 40008077466
Bankas konts: AS "Swedbank"
Konta nr. LV42HABA0551005675701
S.W.I.F.T. HABALV22