Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Alana Pārkera 1987. gada filmā "Eņģeļa sirds" Mikija Rurka varoni privātdetektīvu Haroldu Endželu nolīgst noslēpumains vīrs vārdā Lūiss Saifers. Pamazām Harolds atskārst, ka viņa klients nav neviens cits kā Lucifers. Taču daudz briesmīgāk ir tas, ka viņš vairs nezina, kas ir viņš pats. Kad viņa pasaule sabrūk, viņš spēj turēties tikai pie vārdiem: "Es zinu, kas es esmu! Es zinu, kas es esmu..."

Pagājušajā nedēļā karstas diskusijas izraisīja divas grāmatiņas, ko bērnudārzu vajadzībām apgādājusi Labklājības ministrija. Pirmo sauc "Pirmskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm". Tā domāta bērnudārzu pedagogiem kā iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību. Otra grāmatiņa ir body-swap žanra pasaka par zēnu un meiteni, kas vienu rītu pamostas pretējā dzimuma ādā: "Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna". Tā ieteikta kā bērnu grāmata par dzimumlomām. Materiālos ir gan svarīgas atziņas, kam var tikai pievienoties, gan diskutablas lietas, kas dara piesardzīgu. Manuprāt ir pārkāptas arī kādas "sarkanās līnijas".

Kas ir noderīgs?

Priekšvārdā Labklājības ministre I. Viņķeles kundze parāda grāmatas mērķi: katram bērnam jādod iespēja brīvi attīstīties, lai viņa talantus nekavētu piepildīt stereotipi par to, kas piederas vai nepiederas vīrietim vai sievietei. Ja skolotājs aicina: "Zēni, ejam spēlēt futbolu", tas izslēdz meitenes. Ja audzinātāja saka: "Zēni vienmēr visu izmētā", un rezervē leļļu istabu tikai meitenēm, tas ierobežo zēnu iespējas. Vispārinājumi "zēni ir nevaldāmi un nekārtīgi" un "meitenes ir bailīgas un vārīgas" ir audzināšanā nevēlami stereotipi. Metodiskais materiāls māca pamanīt brīžus, kad līdzīgi aizspriedumi bērnus kavē attīstīt viņu potenciālu. Materiālā ieteikts zēnus un meitenes iesaistīt rotaļās, kur visi sadarbojas vienkārši kā bērni. Tas vairotu saskares prasmi un spēju iejusties pretējā dzimuma pasaulē. Nepārzinu stāvokli Latvijas bērnudārzos, bet šķiet, ka lielākā daļa padomu noderētu arī pie mums.

Kas dara piesardzīgu?

Kurš novilks robežu, kur beidzas veselīga dzīves gudrība un sākas aizspriedumi? Par dzimumu lomām Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi uzskati. Kas vienam šķiet laužams stereotips, citam ir svarīgs arhetips, ko ar gudru ziņu devis Radītājs. Vieni uzskata, ka gaidīt no vīrieša citādu izturēšanos nekā no sievietes ir viduslaiku atavisms. Citiem tā ir tautas gudrība, kas laba iemesla dēļ ietverta latvju dainās un pasakās. Katram no šiem viedokļiem ir tiesības būt. Apustulis Pāvils iesaka: "Pārbaudiet visu un, kas labs, to paturiet." Vecāki no pepijprinču grāmatiņas varētu smelt dažu labu padomu un ignorēt to, kas nešķiet piemērots. Taču bērnudārzā viņi savus bērnus nodod pedagogu rokās. Līdz šim dārziņu vairāk uztvēra kā vietu, kur pieskata bērnus, kamēr vecāki darbā, un palīdz tiem sagatavoties skolai. Nu, izrādās, tur formēs arī viņu dzimuma identitāti. Ar body-swap stāstiņiem un pirātprincešu grāmatiņu rokā. Vai tas neradīs konfliktu ar vērtībām, ko vecāki cenšas nodot saviem bērniem ģimenē? Nešķiet, ka visas ģimenes ir uz to gatavas. Tas tajās izraisa nemieru.

Kur pārkāptas robežas?

Manā vērtējumā grāmatiņas ir uzrakstītas piesardzīgi. Aicinājumus uz kaut ko atklāti šokējošu es tajās neatradu. Tomēr ir slideni momenti, piemēram, kur bērnus mudina sevi iztēloties par pretējā dzimuma varoņiem. Ja meitene pati neiedomājas būt supermens, viņu vajag iekārdināt ar to, ka supermens prot lidot. Vai tad viņa negribētu lidot? Tad meitene labprāt iztēlosies sevi par supervīrieti. Vai bērns obligāti jāved pāri dzimuma robežām, lai ļautu meitenei uzņemties stipru un aktīvu lomu? Ja vajadzīgi filmu personāži, tad Holivudā netrūkst girlpower varoņu. Piemēram, kaķsieviete. Vai tās loma atstāta zēniem?

Pasakā bērni ne tikai pamostas svešā guļamistabā ar citādām rotaļietām. Viņus saģērbj svešādās drēbēs, apgādā ar pretējā dzimuma aksesuāriem. Zēns mācās dzīvot kā meitene un meitene kā zēns. Bībelē teikts: "Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara negantību Kunga sava Dieva acīs." (Deut.22:5) Acīmredzot problēma bija pazīstama jau Mozus laikos. Ne visi atzīs Bībeles pantu par dievišķu imperatīvu, bet vai turēšanās sava dzimuma rāmjos nevarētu būt arī pieredzē balstīta ilgtspējības gudrība? Kārli tajā rītā vecāki sauc par Karlīnu, bet Rūtu par Rihardu. Bībelē jauns vārds nozīmē jaunu identitāti. Nomads Ābrams kļūst par Derības ciltstēvu Ābrahāmu. Viltnieks Jēkabs kļūst par patriarhu Israēlu. Kādu pārmaiņu nozīmē Kārļa pārtapšana par Karlīnu?

Lai attīstītu empātiju un paplašinātu dzimuma lomu ietvarus, nav obligāti jāšķērso dzimuma robeža. Nevilšus jājautā, vai grāmatiņu autori par saviem mērķiem pasaka visu? Priekšvārdā teikts, ka nolūks nav padarīt zēnus un meitenes vienādus. Varbūt mērķis ir atbrīvoties no pašiem jēdzieniem "zēns" un "meitene"? Kā tajā pasakā, kur beigās nav vairs pat Karlīnas un Riharda, bet divas uniseksa būtnes ar numuriem Uno un Duo. Vai arī paplašināt izvēles iespējas līdz tam, lai bērns pats izvēlas, kādam dzimumam piederēt, vai nepiederēt nekādam? Reiz Detroitas lidostā man bija jāaizpilda izceļošanas formulārs. Ailītē "Dzimums" bija jāizvēlas viens no trim - vīrietis, sieviete, cits...

Minētās grāmatiņas ir aizgūtas no Dānijas. Kā daudzās jomās, mūsu līderi cenšas sekot Skandināvu kaimiņiem. Pagaidām gan nekas nepārliecina, ka turienes reformētāji paši zina, ko dara. Līdzās sociologiem, kas dzimumu (gender) uzskata par ieaudzinātu, ir citi, kas atzīst, ka dzimumu uzvedība, intereses un līdz ar to lomu atšķirības ir arī bioloģiski noteiktas. Līdzās psihologiem, kas apgalvo, ka bērniem nekas ļauns nenotiks, ir citi psihologi, kas izsaka bažas. Drošu datu nav, jo kopš eksperimentu sākuma vēl nav pagājis necik daudz laika. Ne jau pret vīriešu un sieviešu līdztiesību kāds iebilst, bet pret bērnu pakļaušanu izmēģinājumiem. Bērni ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem eksperimentētu.

Kad nemiers izvēršas par nemieriem?

Kādēļ cilvēki uztraucas? Nez vai nu galvenais iemesls ir viņu padomju viduslaiku tumsonība. Mēs sliecamies krasi reaģēt, kad jūtam apdraudējumu un nevaram to novērst sarunu ceļā. Vai tiešām šīs grāmatiņas kādu apdraud? Protams, par vīriešu un sieviešu sociālo lomu var diskutēt. Pēdējo desmit gadu laikā tā jau ir redzami mainījusies. Ne vienmēr, bet arī uz labo pusi. Taču daudzi ne bez iemesla uzskata, ka mērenā pepijprinču grāmatiņa nav pēdējā, bet tikai pirmā pietura tiem, kas dzimumu ētosā vēlas redzēt revolucionāras pārmaiņas. Daudzi domā, ka īstais mērķis ir šis. Un, protams, cik daudz vien var, no šī.

Varētu sacīt – nu un tad? Mums ir sekulāra, postmoderna sabiedrība. Lai katrs dara kā grib! Nevienam nav tiesību uzspiest otram savu viedokli un vērtības. Un runa ir precīzi par to. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājus gan aptaujā, lai pagalmā ierīkotu autostāvvietu, bet ne par to, kā formēs viņu bērnu apziņu. Daudzas ģimenes bez bērnudārziem nevar iztikt. Izredzes, ka viņu bērnus tur pakļaus audzināšanas eksperimentiem, noliek vecākus grūtas izvēles priekšā. Labklājības ministrijas iniciatīvu viņi uztver kā agresīvu soli, un tā nav viņu vaina. Sliktākais, ko formālie un viedokļa līderi varēja izdarīt, bija viņus vēl nosaukt par tumsoņiem, tērētiem kristiešiem un debīliem fanātiķiem. Situācijā, kur pārmērīgo spriedzi izraisīja pat ne grāmatiņas, bet uzticēšanās trūkums un apdraudējuma izjūta, tika dots signāls: "Jūs esat muļķi, jūsu uzskati nav nekā vērti, savas domas paturiet pie sevis. Mēs esam gudri, mēs zinām, kas jūsu bērniem vajadzīgs, mēs darīsim, ko esam nodomājuši. Žūstiet kaktā, maksājiet nodokļus un neklepojiet." Pavisam dīvaini, atceroties, cik daudz šī projekta sakarā runā par empātijas ieaudzināšanu un iejūtības vairošanu.

Arī man nepatīk trokšņainas kristiešu akcijas. Jēzus teica: "Neaizmirstiet, kādam Garam jūs piederat." Ļoti var būt, ka ne visi, kas bija ieradušies uz prezentāciju, uzvedās pieklājīgi. Ļoti iespējams, ka viņi sāka pirmie. Taču Jupiteram nevajadzētu atļauties to pašu ko vērsim. Būtu dziedinošāk, ja līderi censtos parādīt izpratni un sniegtu garantijas, ka neviens netiks piespiests. Ja kāda ģimene vēlas savas atvases novēlēt zinātnei, lai tā ir viņu brīva izvēle. Taču demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst radīt bezizvēles stāvokli, kad ģimene ir spiesta to darīt, jo nav cita piedāvājuma. Citādi notiks nevis atbrīvošanās no stereotipiem, bet vienkārši citu stereotipu uzspiešana.


Angļu zēns Saša Lekstons, ko vecāki audzina "bez dzimuma stereotipiem". 

Pārpublicēts no arhibīskapa Jāņa Vanaga bloga.