Ar kompozīciju, kas ir novietota pašā Rīgas sirdī, pirmdien sākusies akcija "Par dzīvību". Kā tapa šis emocionālais darbs, pie kura ik brīdi apstājas cilvēki, kuri runā visdažādākajās valodās, stāsta māksliniece datorgrafiķe Ieva Riekstiņa un tēlnieks Tālivaldis Muzikants.
Sapratu, ka asiņu nebūs
"Par to, ka būs šāda akcija, es uzzināju no draugiem," stāsta Ieva Riekstiņa. "Kampaņas veidotāji meklēja kādu, kurš varētu veidot instalāciju, lai cilvēkus uzrunātu mākslas valodā, un draugi bija ieteikuši mani. Aizgāju uz tikšanos. Mērķis, kāpēc bijām sanākuši kopā, man likās tik aizkustinošs, pareizs un vajadzīgs, ka es piekritu šim darbam.
Instalācijas mērķis no paša sākuma bija nevis kādu nosodīt vai uzspiest konkrētu viedokli, bet gan aicināt cilvēkus uz pārdomām. Bija vēlme radīt ko tādu, kas liktu garāmgājējiem, kas devušies savās ikdienas gaitās, apstāties un brīdi izrauties no savām personīgajām ikdienas rūpēm. Dot iespēju padomāt, vai nogalināt tos, kas pieteikušies dzīvot, patiešām ir mūsu tiesības.
Ideju izstrādes procesā ātri kļuva skaidrs, ka tie ir abortu iemesli, kurus mēs kā sabiedrība dzirdam visbiežāk. Bieži lēmuma pieņemšanas brīdī šis iemesls šķiet patiesi svarīgs un nozīmīgs. Tādi vārdi kā "aborts" un "embrijs" palīdz izvairīties no emociānālas sasaistes un no tā, kas aborts ir patiesībā - lēmums nogalināt. Tā radās ideja, ka šīs divas lietas - abortu iemesli un bērniņu figūras -ir jāsaliek kopā, tādējādi jautājot - vai kāds no šiem iemesliem attaisno bērniņa nāvi!? Instalācijas ietvaros tika veidotas 27 bērnu figūras, kas, pēc statistikas datiem, ir aptuvenais Latvijā veikto abortu skaits dienā.
Sadarbojoties ar Krīzes Grūtniecības centru, tika atlasīti dažādu sieviešu patiesi stāsti, kas vēsta par to, kādēļ viņas ir veikušas abortu. Šie stāsti ir dažādi, bet visos jūtams kas kopējs – sievietei pietrūcis atbalsta no pašiem vistuvākajiem cilvēkiem, sākot ar bērna tēvu, vecākiem, vecvecākiem, draudzenēm, darba devējiem. Tieši vistuvākie cilvēki ir tie, kuri, labu vēlēdami, ir teikuši sievietei, ka bērniņš ir pieteicies par agru, ka jāpabeidz studijas, jāatrod darbs, jāizbauda jaunība, jāapceļo pasaule. Ir arī tādi argumenti, ka bērna tēvs nav pietiekami labs, ka nav ne darba, ne naudas, ka ir bailes pazaudēt darbu, jo vadībai nepatīk darbinieces ar maziem bērniem, kuri ik brīdi var saslimt...
Stāsti par to, kāpēc šie bērni nekad nepiedzima, ir rakstīti kā vēstījumi no viņiem pašiem. Tas darīts ar nolūku, lai uzsvērtu, ka bērniņš, kurš ir mammas vēderā, jau ir un dzīvo pasaulē, vienīgi saskare ar to notiek caur mammu. Tāpat kā gaisu un ēdienu, bērniņš caur māmiņu uztver un sajūt arī apkārtējā pasaulē notiekošo. Un tapa plāksnīte ar uzrakstu: "Manai māmiņai bija 15 gadi, kad pieteicos es. Internātskolas direktore viņu paņēma pie rokas un aizveda veikt abortu, solīdama, ka citādi māmiņu izmetis no skolas un manai vecmāmiņai būs kauns." Līdzīgi tapa visu pārējo bērnu stāsti.
Bērniņus nolēmām veidot no betona – mazus, pelēkus, tikpat kā neredzamus, nevienam nevajadzīgus, bet stāstus rakstīt uz baltas lapas, lai tie izceļas, jo iemesli taču bija galvenie. Sākumā bērniņus ar viņu stāstiem gribējām novietot uz pjedestāla, lai tiem nav iespējams paiet garām, bet īstais risinājums nāca tad, kad figūriņas nolikām uz zemes. Mazie, pelēkie bērnu augumiņi gandrīz saplūda ar betona bruģi, kas katram garāmgājējam pavēra izvēles un rīcības brīvību – viņš var apstāties un aizdomāties, var aiziet garām, var pārkāpt pāri, var bērniņus nemaz nepamanīt... Uz tiem var skatīties no augšas, pār viņiem var noliekties, pie viņiem var pietupties un viņiem var arī pieskarties... Tieši tāpat, kā tas ir dzīvē."
Tēlnieks: "Cik gudras ir jaundzimušā acis!"
"Kad Ieviņa man piezvanīja, pastāstīja par savu ieceri un lūdza palīdzību kā tēlniekam bērnu skulptūriņu veidošanā, man tas likās diezgan vienkārši," stāsta tēlnieks Tālivaldis Muzikants.
"Taču, pirms varēju ķerties pie darba, man nācās veikt lielu izpēti. Manis paša bērni jau ir lieli. Es biju klāt, kad mans puika dzima. Tas bija neparasti brīnišķīgs brīdis! Jau dēla skatiens vien, kad mūsu acis sastapās, – cik gudras ir tikko piedzimuša bērna acis! Jau ienākot pasaulē, mazulis ir personība. Šo domu man gribējās ielikt arī bērnu skulptūriņās, jo, ja viņiem būtu bijis ļauts piedzimt, viņi katrs būtu bijis personība un dzīvē kaut ko labu izdarījis.
Vērojot mazus bērnus dzīvē un fotogrāfijas, mēs redzam, ka viens bērniņš ir apaļāks, cits slaidāks, katram ir savi sejas vaibsti, un tajā pašā laikā visiem ir kas kopīgs. Tā ir sajūta, kas mūs pārņem, kad uzlūkojam mazu bērnu. Mūs fascinē viņa maigums un iekšējais gaišums, kas raisa vēlmi bērnu samīļot, pasargāt un aizstāvēt. Veidojot skulptūriņas, man gribējās, lai, tās ieraugot, cilvēkus pārņemtu līdzīgas sajūtas."
Instalācijas idejas autore Ieva Riekstiņa (no kresiās) kopā ar akcijas līdzautori Aļonu Vinogradovu instalācijas atklāšanas brīdī Vecrīgā. 