Šādā veidā tiek pieminēta 1989. gada augustā notikusī akcija, kad divi miljoni baltiešu sadevās rokās un izveidoja dzīvo ķēdi, lai pasaulei atgādinātu par pusgadsimtu iepriekš noslēgto apkaunojošo Molotova–Rībentropa (Staļina–Hitlera) paktu, kas sadalīja Baltijas valstis starp divām agresīvām lielvarām.
"Par šādu skrējienu uzzināju pavisam nejauši pagājušā gadā, kad sāku interesēties vairāk par to, kāda ir misija jeb doma tam visam," atklāj "Baltijas ceļa" dalībniece Inguna Siliņa-Šīre no Ķekavas novada Baložiem. Izrādās, viņa kopā ar ģimeni arī piedalījusies vēsturiskajā akcijā pirms teju ceturtdaļgadsimta. "Toreiz, 1989. gadā, visa ģimene – mani vecāki, es, brālis un māsa – braucām no Auces, lai sadotos rokās. Dobeles rajonam bija iedalīts ceļa posms no Bauskas uz Lietuvas robežas pusi, precīzi kilometrus vairs neatceros.
Manas atmiņas par to laiku – kolonnām brauca mašīnas, autobusi, satiksme bija ļoti lēna, daudzi bija spiesti stāties ceļa malā, jo automašīnām "uzvārījās" radiatori. Man kā jau bērnam liela saprašana par to visu nebija, iespējams, ka vecāki mēģināja skaidrot, kāpēc visi sadodas rokās, kāda tam visam pasākumam doma. Man drīzāk tas bija kā piedzīvojums – braukt, satikties ar cilvēkiem."
Jautāta, vai šobrīd, ja būtu tāda nepieciešamība, cilvēki būtu spējīgi rīkoties līdzīgi un vai viņa pati ar savu ģimeni piedalītos šādā akcijā, Inguna teic: "Manuprāt, daudzi vairs nepiedalītos, jo vienkārši netic vairs tai idejai, redzot, kas notiek Latvijā – ekonomiskā krīze, situācija politikā (sola, bet nedara), emigrēšana un tā tālāk. Bet es esmu Latvijas patriote un noteikti piedalītos! Es rādu bērniem tā laika fotogrāfijas, stāstu, kāpēc cilvēki vienojās – lai visai pasaulei paustu vēlmi, ka Baltijas valstis grib atgūt neatkarību no PSRS. Cik daudz viņi no tā saprot, grūti spriest. Bet uzskatu, ka tā es viņos audzinu patriotismu."
Vai skrējiens vēl notiks?
"Mēs nedrīkstam aizmirst to, kā izcīnījām savu brīvību kopā – gan Lietuva, gan Latvija, gan Igaunija," savukārt uzsvēra Lietuvas Amatieru skrējēju asociācijas prezidents, bijušais sporta meistars vieglatlētikā un kaimiņvalstī atpazīstams dzejnieks Roma Bernāts (Romas Bernatas) – 1991. gadā dzimušā skrējiena idejas autors. Lielā mērā pateicoties tieši viņam, "Baltijas ceļa" vēstījums un misija katru gadu tiek nesta no Viļņas caur Rīgu uz Tallinu. Taču lietuviešu entuziasts ir ļoti noguris un cienījamos gados, tādēļ jau šogad noliks sava amata pilnvaras, un līdz ar to no nākamā skrējiena ieceres arī atteiksies. Tātad ļoti iespējams, ka šāda akcija par godu "Baltijas ceļam" vairs netiks atkārtota.
Inguna uzskata, ka skrējiena "Baltijas ceļš" organizēšana ir ļoti laba ideja. "Tikai, manuprāt, par maz ir informācijas, daudzi par to nemaz nezina. Turklāt varētu noorganizēt, ka pilsētās, ciemos un citviet vietējie iedzīvotāji pievienojas un noskrien kādu gabaliņu vai kilometrus līdzi, kā bija skrējienā "Sirdspuksti Baltijai". Domāju, tad arī Latvijā būtu lielāks atbalsts."
Skrējiens "Baltijas ceļš" vienmēr sācies Viļņas Katedrāles laukumā ar Lietuvas valsts augstāko amatpersonu laba vēlējumiem un garīdznieka doto svētību tālajam ceļam. Dalībnieki 600 kilometru garo stafeti veic pa 5–10 km gariem etapiem ar iesvētītu krustiņu rokās triju dienu laikā – katru dienu vidēji 200 kilometrus katrā valstī.
Sākot no 90. gadu vidus skrējienā regulāri sāka piedalīties arī latvieši, kuru komandu vēlāk komplektēja Skrējēju kluba (SK) "Ozolnieki" vadītājs Juris Bērziņš, jo no šī kluba dalībnieku skaits bija vislielākais. Tā kā akciju organizē Lietuvas pārstāvji, skrējiens ļoti iemīļots kļuvis tieši kaimiņvalstī, kur dalībniekus ar apsveikumiem, priekšnesumiem, cienastiem un novēlējumiem sagaida un pavada vai katra ciemata iedzīvotāji, bet visu ceļu to uzmana policijas eskorts. Tikmēr Latvijā uz Lietuvas Amatieru skrējēju asociācijas izsūtīto aicinājumu piedalīties skrējienā vai to atbalstīt atsaucība bijusi niecīga, citus gadus pat nekāda, izņemot no SK "Ozolnieki", pāris pašvaldību un privāto sponsoru puses. Savukārt Igaunija šādiem aicinājumiem pēc dažiem aizvadītajiem skrējieniem vispār nav atsaukusies. Bija arī mēģinājums piemiņas akciju apvienot ar "Baltijas ceļa" divdesmitgadei latviešu rīkoto pasākumu "Sirdspuksti Baltijai", taču organizatori nespēja rast kopsaucēju.
Šogad 12 Latvijas pārstāvju dalība skrējienā "Baltijas ceļš" notika ar Ozolnieku novada pašvaldības un SIA "E-Lats" atbalstu.
