– Jūs esat gan mūziķis, gan sportists. Pieredze rāda, ka mūziķiem bieži vien raksturīgs bohēmisks un ne pārāk veselīgs dzīvesveids. Kā Jūs apvienojat šīs jomas?
– Mani interesē pati mūzika, nevis mūziķu dzīvesveids. Mani kaitina rakstura vājums, tāpēc es nelabprāt pēc koncertiem palieku pasākumos, kuros norisinās iedzeršana. Turpretī sports ir mans dzīvesveids jau kopš skolas gadiem. Pateicoties savam tēvam, esmu izaudzis sportiskā garā un vienmēr bijis kustībā – spēlējis bumbu, slēpojis, peldējis. Arī šobrīd nevaru iedomāties savu dzīvi bez kustības.
– Cilvēki nereti aizbildinās, ka viņiem nav laika sportot. Pa dienu ir darbs, vakaros – pienākumi ģimenē. Kā Jums izdodas visu sabalansēt?
– Sportu būtu jāuztver nevis kā papildu ekstru, bet pamatu, no kā sastāv dzīve. Gluži tāpat kā mēs katru dienu ēdam un mazgājam zobus, mums būtu katru dienu arī jākustas. Ar regulāru sportošanu es nedomāju profesionālo sportu, bet rūpes par ķermeni un sevis attīstību. Ja cilvēkam rūp viņa veselība, laiks atradīsies vienmēr. Turklāt laiku ar ģimeni var pavadīt arī kopīgi sportojot. Mūsu ģimenē gan es, gan sieva piekopjam aktīvu dzīvesveidu. Arī mana vecākā meita regulāri kustas un apmeklē baleta nodarbības. Mūsu jaunākajai meitiņai ir tikai 6 mēneši, tāpēc manai sievai šobrīd ir mazliet grūtāk izbrīvēt laiku, tomēr nav tā, ka viņa nemaz nekustas. Kad esmu brīvs, pieskatu meitiņas un ļauju sievai pavingrot vai paskriet.
– Ieradums sportot veidojas jau bērnībā, taču pieredze rāda, ka mūsdienu bērni ļoti daudz laika pavada pie ekrāniem un ir mazkustīgi. Vai redzat iespēju, kā mainīt jauniešu domāšanu?
– Liela nozīme ir ģimenei un vecāku personīgajam piemēram. Ja vecāki paši būs aktīvi, tādi būs arī bērni. Tāpat ir būtiski, lai izglītības sistēmā sportam tiktu atvēlēts vairāk laika. Diemžēl mūsu izglītības sistēma pašos pamatos ir nepareiza, jo divas fizkultūras stundas nedēļā ir daudz par maz. Mūsu ķermenis ir radīts, lai kustētos, taču bērni lielāko daļu dienas pavada sēžot. Esmu braukājis pa skolām un redzu, ka arvien vairāk bērnu aptaukojas, jo ir mazkustīgi un viņiem ir slikti ēšanas paradumi. Es nenodarbojos ar demagoģiju, bet cenšos jauniešus iedvesmot ar savu personīgo piemēru.
Jaunieši mēdz meklēt attaisnojumus nesportošanai sakot, ka viņi ir noguruši un pārslogoti, taču es viņiem parādu, ka ir iespējams apvienot darbu, ģimenes dzīvi, mūziku un atrast laiku arī rūpēm par sevi. Ir vajadzīga vienīgi disciplīna un gribasspēks. Vislabākais veids, kā motivēt jauniešus, ir nevis runāt, bet novadīt treniņu un parādīt, ko viņi varētu sasniegt, ja sāktu sportot. Katrs, protams, var dzīvot, kā viņš vēlas, mans pienākums ir parādīt alternatīvas un sniegt pozitīvo piemēru.
– Ne visi ar sportu ir nodarbojušies "no bērna kājas". Daži to sāk darīt tikai pieaugušā vecumā. Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc cilvēki pievēršas aktīvam dzīvesveidam?
– Ir ārējā un iekšējā motivācija. Ārējā motivācija var būt, piemēram, izdevīgas sporta zāles abonementa cenas vai draugu pamudinājums. Iekšējā motivācija ir vēlme ieviest pārmaiņas savā dzīvē. Kādam rodas veselības problēmas, tāpēc sports kļūst par veidu, kā no tām atbrīvoties. Kādam citam kļūst svarīgi sevi izaicināt vai ar sporta palīdzību mazināt iekšējo spriedzi, bet vēl kāds vēlas rādīt pozitīvu piemēru saviem bērniem.
– Kuri sporta veidi Jums pašam ir tuvāki?
– Es neaizraujos ar kādu vienu sporta veidu. Man patīk gan vingrot (Kaspars ir ielu vingrošanas kustības aizsācējs Latvijā – red.), gan paskriet. Nodarbojos ar crossfit un supfit treniņiem. Pirms 5 gadiem uzsaku ziemas peldēšanu, bet pirms 4 gadiem sāku boksēties. Tagad pamīšus daru to visu. Katram sporta veidam ir sava noskaņa. Piemēram, bokss ļauj izlādēt agresiju, skriešana ļauj nomierināties un sakārtot domas.
– Ko Jūs ieteiktu tiem, kuri līdz šim nav bijuši fiziski aktīvi, bet nu vēlas sākt sportot? Vai ir kādi sporta veidi, kuri vairāk piemēroti iesācējiem?
– Nav viena pareizā sporta veida, ar kuru sākt. Katram jāatrod kaut kas savs. Kādam tuvāks būs bokss, citam dejošana. Taču neatkarīgi no izvēlētās aktivitātes, vispirms ir jāsagatavo ķermenis. Tas nozīmē, ka ir jāsāk ar mērenu slodzi, stiepšanās un nostiprinošiem vingrojumiem. Tikai tad, kad ķermenis ir iesildīts, var piemērot lielāku slodzi.
– Reizēm, uzsākot sportot, cilvēkiem ir tendence kļūt atkarīgiem no sporta un sevi pārlieku "izdzīt". Kā saprast to robežu, aiz kuras sports kļūst neveselīgs?
– Domājot ilgtermiņā, pārmērīga sportošana, protams, nav veselīga. Ir vajadzīgs līdzsvars. Taču uz īsu brīdi sports var kļūt par atkarību, un tā nebūt nav tā sliktākā atkarība. Tad jau labāk sportot, nevis lietot alkoholu vai spēlēt azartspēles. Ja cilvēks jūtas pazaudējies, sports viņam var kļūt par sava veida glābiņu, grēksūdzi un meditāciju. Tas ir darbs ar sevi. Reizēm smags un mokošs, tomēr vajadzīgs, jo tikai caur mokām mēs augam. Kad cilvēks ir sevi sakārtojis, viņš pats sajūt robežu, cik daudz fiziskās slodzes viņam nepieciešams. Tas lielā mērā ir atkarīgs arī no cilvēka temperamenta.
– Ko Jūs saprotat ar veselīgu dzīvesveidu? Vai tās ir tikai rūpes par ķermeni vai kas vairāk?
– Veselīgs dzīvesveids ir līdzsvarota dzīve. Dzīvot veselīgi nenozīmē tikai skriet krosiņu, bet arī ēst veselīgi, lasīt grāmatas, rūpēties par dabu. Cilvēkam, lai viņš justos labi, ir jāstrādā ar sevi gan fiziskā, gan garīgā līmenī. Mēs esam dabas daļa. Ja to apzināmies, mums vairs negribas sevi piebāzt ar visiem tiem tukšajiem, ķīmiskajiem produktiem, kuri piepilda lielveikalu plauktus. Mēs dodam priekšroku dabiskiem produktiem – tīram ūdenim, augļiem, dārzeņiem. Turklāt, saprotot, ka daba dod mums tik daudz vērtīgu produktu, mēs nevaram necienīt dabu.