07.09.2017 14:24

Jaunās ģimenes izvēlas dzīvi ārpus Rīgas

Autors  Agita Klapare
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Jaunās ģimenes izvēlas dzīvi ārpus Rīgas no personīgā arhīva

Augstāka dzīves kvalitāte, plašākas darba, atpūtas un kultūras iespējas Rīgā šķiet vilinošas lielai daļai Latvijā dzīvojošo darbspējīgo iedzīvotāju. Katru gadu arvien vairāk jaunu cilvēku no dažādām Latvijas vietām ierodas galvaspilsētā, lai studētu, strādātu, veidotu karjeru, ģimeni, un dažādu citu iemeslu pēc izvēlas kļūt par rīdziniekiem. Tomēr aizvien biežāk ir manāma rosība arī pretējā virzienā...

...cilvēki, kas Rīgā pavadījuši ilgāku laiku vai pat visu mūžu, nolemj atstāt pilsētu ar visiem tās labumiem un sākt dzīvi Latvijas laukos un mazpilsētās. Sarunā ar jaunajām ģimenēm, kas Rīgai pateikušas ardievas, bija interesanti uzzināt, kā un kāpēc gados jauni cilvēki ar labu izglītību un visām iespējām baudīt komfortablu dzīvi Rīgā tomēr izvēlējušies ne mazāk kvalitatīvu un daudzējādā ziņā pat labāku dzīvi tālu no Rīgas. Šoreiz stāsts par jaunajām ģimenēm, kuras no Rīgas pārcēlušās uz Krāslavas novadu un Valmieru.

NO VECRĪGAS BALLĪTĒM LĪDZ LAUKSAIMNIECĪBAI LATGALĒ

Ja runā par drosmi, nākamais stāsts noteikti ir par drosmīgiem un ļoti uzņēmīgiem jauniem cilvēkiem, kas savulaik riskējuši pamest labi apmaksātu darbu Rīgā, lai pārceltos uz dziļiem Latgales laukiem.

Raitis un Zaiga ir precējušies un audzina divus mazus bērnus – vienam ir divi gadi, otram pieci mēneši –, un viņu dzīve šobrīd rit Krāslavas novada Izvaltā, kur jaunā ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību. Pretstatā vairākumam jauniešu, kuri izvēlas dzīvi pilsētā, jo tur ir gan darba, gan izklaides iespējas visapkārt, Raitis un Zaiga jau 2014. gada vasarā sapratuši, ka vēlas uzsākt savu biznesu laukos. Pēc nelielas izpētes un apdomāšanas nolēmuši: audzēsim aitas! "No sievas vectēva mantotajā saimniecībā ar zemi un ēkām bija vajadzīgi tikai strādāt griboši cilvēki un jāpieliek rokas, lai varētu strādāt," stāsta Raitis. Un darba rokas nebija tālu jāmeklē: būdami uzņēmīgi jaunieši (turklāt abi nebūt nav īsti rīdzinieki, jo Raitis ir dzimis Lēdurgā, bet Zaiga ir no Izvaltas), jau 2014. gada rudenī iegādājušies pirmās 24 šķirnes aitas. "Tātad jau pirms pārcelšanās bijām uzsākuši savu lauksaimniecības biznesu," saka Raitis. "Izvēlējāmies audzēt šķirnes aitas, kuras sākumā palīdzēja pieskatīt sievastēvs, kamēr nebijām paši uz vietas Izvaltā."

Uz pastāvīgu dzīvi Latgalē ģimene pārcēlusies 2016. gada janvārī, un pašlaik saimniecībā ir jau vairāk nekā 200 aitu. Bet kādas bija sākotnējās izjūtas, pametot pilsētu un no loģistikas speciālista un projektu vadītājas kļūstot par lauksaimniekiem?

"Neziņa par gaidāmo, jo paši līdz galam nezinājām, vai mūsu bizness "aizies". Riskējām un pametām labi apmaksātus darbus Rīgā, lai uzsāktu ko savu," stāsta Raitis. Sākumā bijis grūti pierast, ka apkārt ir tik maz cilvēku un visi draugi palikuši Rīgā, bet ar laiku iejutušies, un nu jau arī jauni draugi ir iegūti. "No dzīves pilsētā nedaudz pietrūkst ballīšu ar draugiem, bet, tā kā pašlaik mums ir divi mazi bērni, arī pilsētā to nevarētu atļauties."

To, ka bērni nozīmē lielākus tēriņus, zina visi jaunie vecāki, arī Raitis un Zaiga. Abi teic, ka ir grūti salīdzināt izdevumu apjomus ar iepriekšējo dzīvi Rīgā, jo tie atšķiras: "Tēriņi ir citādi. Kādreiz vairāk tērējām sev, tagad – bērniem un ģimenes kopējām vajadzībām. Tagad mums nav jāmaksā īre un komunālie maksājumi, jo dzīvojam privātmājā. Arī pārtikas iegādei tērējam mazāk, jo lielu daļu pārtikas izaudzējam gan paši, gan Zaigas vecāki vai vecmammas. Ir citādi, tāpēc grūti salīdzināt, bet – ja šādā sastāvā dzīvotu Rīgā, noteikti tērētu vairāk," prāto Raitis.

Pašlaik jaunā ģimene pat nepieļauj domu kādreiz atkal atgriezties pilsētā, jo sava biznesa īstenošanā ieguldīts ļoti daudz darba un finanšu līdzekļu. "Esam sasnieguši tikai daļiņu no iecerētā un negribam to visu pamest," saka Raitis.

Vietējās pašvaldības darbu jaunā ģimene vērtē pozitīvi: pamazām tiekot uzlabots ceļu stāvoklis, būvēti bērnu rotaļu laukumiņi, sakārtota vide. Mazliet uztraucot fakts, ka laukos ir maz bērnu un drīzumā tikšot slēgta vietējā pamatskola, jo trūkst skolēnu. Tas nozīmē, ka bērni būs jāvadā uz skolu pilsētā. "Bet tas nav tas trakākais," saka Raitis, "jo pilsētas skola ir 15 minūšu brauciena attālumā. Citi Rīgā caur sastrēgumiem bērnus ved uz skolu stundu un ilgāk. Tas ir liels pluss, dzīvojot šeit, – nav sastrēgumu. Braucot uz darbu ar auto, es ceļā pavadu vienu minūti!" Tomēr vislielākā lauku dzīves priekšrocība, dzīvojot Izvaltā, esot miers, svaigais gaiss un plašumi visapkārt, kur izaugs arī jaunā paaudze.

Apbrīnojami, kā abi jaunieši tiek galā ar 200 aitu lielu saimniecību Latgalē. Bet Raitis un Zaiga to spēj. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Izvaltā, kur ne tikai vada savu saimniecību, bet izbauda arī mieru, svaigu gaisu un plašumu visapkārt.

TUVĀK GAUJAS NACIONĀLĀ PARKA BURVĪBAI

Pēc svaiga gaisa un dabas tuvuma nesen devušies arī teju jaunlaulātie Kristiāna un Matīss – viņus dzīves ceļš aizvedis uz Valmieru. Tas, ka abi dabas mīļotāji izvēlējušies pārcelties prom no Rīgas, nepārsteidz, bet kāpēc tieši Valmiera? "Jo Vidzeme!" saka Kristiāna. "Mums gribējās būt tuvāk Gaujas Nacionālā parka burvībai! Matīss Valmierā atrada darbu, un tālākais jau likumsakarīgi."

Likumsakarīgi – tas nozīmē, ka jaunais traumatologs Matīss iekārtojās darbā Valmieras slimnīcā, optometriste Kristiāna – optikas veikalā, un jaunā ģimenīte beidzot varējusi sākt dzīvi divatā, ko abi tik ilgus gadus bija gaidījuši. Pašvaldības dzīvoklis, kurā ģimene apmetusies, gan nav pirmā svaiguma – tajā jāveic krietns remonts, tomēr jaunieši ir priecīgi par iespēju dzīvot patstāvīgi un kopīgiem spēkiem veic arī dzīvokļa labiekārtošanu. Kādas priekšrocības tad sniedz dzīve Valmierā, salīdzinot ar iepriekšējo dzīves posmu Rīgā, Ziepniekkalnā? "Pirmais un svarīgākais – attālums no punkta A līdz punktam B," uzskaitīt sāk Kristiāna. "Viss ir tik tuvu! Attālums līdz darbam un attiecīgi mazāks ceļā pavadītais laiks. Ar kājām uz darbu 15 minūtēs – lielākais kaifs! Tāpat arī iespēja baudīt Latvijas laukus un klusumu. Un šoferi ir šausmīgi pieklājīgi – lielākā daļa pirms gājēju pārejas apstājas tā, ka vēl trīs mašīnas paspētu aizbraukt. Pie tā vēl aizvien ir grūti pierast."

Līdzīgi kā Raitis, arī Kristiāna atzīst, ka mazliet skumst pēc draugiem, kuri lielākoties ir rīdzinieki, un pietrūkstot vēl dažu Rīgas "ekstru", kas nav pieejamas Valmierā, piemēram, iemīļotā ēstuve "Tokyo City", un vēl šādas tādas nianses, pie kā bijis pierasts, dzīvojot lielpilsētā.

Viņi ievērojuši, ka Rīgas hipsteri pēdējā laikā aizvien vairāk pārceļas uz laukiem. "Daudzi, starp citu, arī uz Valmieru," saka Kristiāna, piebilstot, ka šeit pat trūkstot dzīvokļu, kur dzīvot, turklāt to īres maksa esot pielīdzināma Rīgas cenām. Tomēr ļoti priecējot tas, ka Valmiera ir sakopta un ir, kur izbraukāties ar divriteni. Atgriezties Rīgā abi pat vairs nedomā un nākotnes sapņos sevi drīzāk redz dzīvojam kaut kur dziļi Latvijas laukos, ārpus pilsētas, paši savā lauku mājiņā.

Kristiāna un Matīss pārcēlās tuvāk dabai un Gaujas Nacionālā parka burvībai. Abi sapņo, ka kādudien apmetīsies uz dzīvi dziļi Latvijas laukos paši savā, īstā lauku mājā.