Izcilākais latviešu tēlnieks sava mūža nogali pavadīja Inčukalnā. Viņa mājas atrodas priežu meža ielokā Krustiņu kalnā, ko dēvēja arī par Aktieru kalniņu, jo tur vasaras atvaļinājumu pavadīja izcilie latviešu teātra mākslinieki Anta Klints, Alfrēds Antmanis Briedītis, Ella Jēkabsone, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga. Par aizgājušajiem labajiem laikiem šobrīd palicis maz liecību, vairāku logu rūtis – izsistas.
Ceļu uz "Atvasītēm" jautājām daudziem inčukalniešiem, ko sastapām ceļā. Vislabāk tās zināja skolnieks, ko satikām pie Inčukalna medību pils, braucam ar divriteni. Viņš uz baltas papīra lapas pat karti uzzīmēja. Nonākot tuvāk, mūs līdz pat "Atvasīšu" vārtiem pavadīja kāds vīrs.
Pa nopļauto pagalma mauriņu tuvojamies leģendārajam namam, kura kreisajā pusē pamanām ziemas verandu un aiz mājas – vasaras verandu, par ko atmiņās stāsta Inčukalnā dzīvojošā Ziedone Sērmūkše. Skaistās senās ēkas priekšpusē un labajā pusē uzceltas vairākas piebūves, uz kuru prasto padomu laika tjap-ļap stilu pat skatīties negribas, tāpēc acis momentā veras uz augšu un apstājas pie jumta. Arī tas šķiet oriģinālais, un tam sen vajadzīgs remonts. Šķiet, ka mājās neviens nedzīvo, taču vide ap to ir sakopta, jo mājai ir īpašnieks – kāds Roberts Beķeris.
Tēlnieks, profesors Kārlis Zāle "Atvasītēs" dzīvoja kopā ar sievu un audžumeitu Saksiju. Par to, kā noritēja dzīve viņu mājās, ir saglabājušas Inčukalna iedzīvotājas Ziedone Sērmūkšes atmiņas. 1939. gada vasarā Ziedonei varēja būt astoņi gadi, kad viņa iepazinās ar Zaļkalnu audžumeitu Saksiju. Abas meitenes sadraudzējās un bieži ciemojās viena pie otras.
"Profesora ģimene apdzīvoja plašu, moderni iekārtotu divstāvu namu, vienīgi mēbeļu tajā bija pamaz, lielākā daļa – skapji, bufetes, vitrīnas, - bija iebūvētas sienās," atceras Ziedone Sērmūkše. "Augšstāvā atradās vairākas guļamistabas, garderobes istaba, Saksijas istabiņa ar balti lakotām mēbelēm un "Zaptes kambarītis"- neliela telpa, kur uzglabāja konservējumus, kompotus un ievārījumus.
Apakšstāvu aizņēma ērta virtuve ar milzīgu, spoži niķelētas margas apjoztu plīti. Gaitenis ar kāpnēm uz otro stāvu, lielā zāle, profesora atpūtas un vēl kāda istaba, un divas verandas. Tā sauktā vasaras veranda, no kuras var iziet dārzā, un stiklotā ziemas veranda, caur kuru var iziet uz vaļējo terasi. Šajā ziemas dārzā bija ļoti daudz pabeigtu un pusgatavu, ar audeklu pārklātu skulptūru. Skulptūras bija saliktas uz palodzēm, un uz grīdas, cieši cita citai blakus. Ļoti daudz nelielu skulptūru bija arī pārējās telpās.
Šajā ziemas verandā profesors strādāja. Arī pie sava pēdējā darba "Tīklu vilcējs". Kā šodien redzu mirkli, kad viņš to pabeidza. Viņš pieceļas, atstāj darbu nepasegtu – tā vēl mikla un saulē mirdz – un aiziet uz savu istabu atpūsties."
Arī sava mūža pēdējās stundas 1942. gada 19. februārī Kārlis Zāle pavadīja "Atvasītēs". Ziedone arī toreiz bija bijusi pie Saksijas, par ko atmiņās saka: "Tajā vakarā Kārlis Zāle iegāja zvaigznēs".
Gadu vēlāk –1943. gada pavasarī Krustiņu jeb Aktieru kalniņu okupēja vācieši, izcirta mežu, būvēja telefona centrāli, cēla barakas, garāžas un munīcijas noliktavas – būvēja piefrontes štābu. Ziedone Sērmūkše atceras: "Profesora Zāles mājai piederošo teritoriju pārvērta līdz nepazīšanai. Zāles kundzi ar Saksiju no mājām izmeta, viņām ļāva palikt tikai saimniecības ēkas mazā istabiņā. Viss lielais nams ar visu iedzīvi pārgāja vācu komendantūras rīcībā – tajā atradās galvenais štābs. Skulptūras, vismaz liela daļa, tika aizvestas tūlīt pēc vāciešu ierašanās: es vēl tagad redzu, kā karavīri stiepj tās laukā no verandas un liek pie trases piebrauktajās mašīnās. 1944. gada vasarā, kad vācieši atkapās, viņi arī Zāles kundzei lika braukt kopā ar tiem. Viņa bija izmisusi un negribēja braukt, viņa negribēja pamest savu māju, negribēja aizbraukt no Latvijas, bet... Tā karš mūs izšķīra."
"Kopš tā laika nav nekādu ziņu par Kārļa zāles sievu un audžumeitu. Arī par izvestajām Kārļa Zāles skulptūrām nekas nav zināms," stāsta Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane. "Taču viens no ievērojamā tēlnieka pēdējo gadu darbiem ir Inčukalnā. Tā ir no šūnakmens izgatavotā 'Sērojošā māte", kas atrodas Inčukalna Vecajos kapos pie 1941. gada 4. jūlijā Raganas kaujā kritušo puišu kapiem. "
