Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kādam tās ir grūtības darbā, citam rūpes par bērniem svešumā, kādu varbūt nomāc dzīvesbiedra alkoholisms vai bērnu narkotiku atkarība. Bet varbūt kāds ir neziņas pilns, ko iesākt ar savu dzīvi, kā to profesionāli virzīt, kur pelnīt iztiku, kā atrast dzīvesdraugu. Daudziem ir veselības problēmas. Ir ģimenes, kas ilgojas ieņemt bērniņu un nevar. Cik daudziem sāp sirds par piedzīvoto netaisnību! Vēl un vēl, daudz dažādas rūpes un nastas. Un tās visas mēs esam atnesuši uz Aglonu, mūsu Dzimtenes garīgo sirdi. Caur Dievmātes rokām un aizbildniecību mēs gribam tās atvērt Visvarenā, žēlsirdīgā un mīlošā Dieva klātbūtnei. Ar pilnu pārliecību gribu jums pateikt, ka šī nasta var tikt pārveidota, pārvērsta par Dieva klātbūtnes un svētības vietu. Dievs zina mūsu vajadzības. Šais svētkos Viņš vēlas pietuvoties ikvienam un atjaunot mūsu sirdīs cerību un prieku. Es aicinu atvērties uz Viņa klātbūtni, kas šodien īpašā veidā izpaužas caur Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku vēstījumu.

Kāds tas ir? Balstoties uz senu Baznīcas tradīciju, pāvests Pijs XII Visu Svēto dienā 1950. gadā izsludināja ticības patiesību par Vissvētākās Jaunavas debesīs uzņemšanu. Dogmas būtība ir tā, ka Jaunava Marija pēc savas nāves tika uzņemta debesīs ar miesu un dvēseli. Pāvesta lēmums uzsvērt šo patiesību ir jātver visa 20. gadsimta notikumu kontekstā. Tas ir izaicinājums mūsdienu materiālismam, kas aizsākās ar Nīčes pieteikto Dieva nāves deklarāciju. Materiālisms glorificē cilvēku, tiek izslēgta nepieciešamība pēc jebkāda glābiņa, kas nāk no augšienes, no Dieva. Šodienas svētku vēstījums ir pretinde šai galējībai. Tēzei par cilvēku kā pilnīgu sava likteņa saimnieku un vienīgo progresa dzinējspēku tiek pretnostatīta patiesība par to, ka izšķiroša nozīme cilvēka dzīvē ir Dieva iniciatīvai. Tā izpaudās īpašā veidā Jaunavas Marijas dzīvē. Bezvainīgā Jaunava ar visu sirdi atbildēja uz Dieva uzaicinājumu sadarboties. Un šodien mēs svinam šīs sadarbības augļus.

Kas ir debesis? Cilvēcē vienmēr ir bijusi klātesoša ticība tam, ka pastāv pēcnāves dzīve un ka cilvēks tiek atalgots par to labo, ko viņš ir darījis. Debesis patiešām eksistē! Bet kā mēs varam runāt par tām, ja neesam tajās bijuši? Līdzīgi var teikt: kā varam kaut ko uzzināt par sauli, citām planētām, zvaigznēm un galaktikām, ja neesam tās apmeklējuši? Pateicoties zinātnei, zinām debesu ķermeņu masu un izmērus, to atrašanās vietu un trajektorijas. Zinātnieki ir uzkonstruējuši jaudīgus teleskopus un ir spējīgi ar neiedomājamu precizitāti izdibināt Visuma neaptveramo plašumu noslēpumus. Vai ir kāds līdzīgs instruments, kas mums varētu palīdzēt izdibināt Dieva Valstības noslēpumus un tajos orientēties? Līdzīgi tam kā teleskops un mikroskops palīdz saskatīt līdz šim neredzamo materiālajā pasaulē, tāpat arī ticība kopā ar Svēto Rakstu un Baznīcas Tradīcijas tekstiem kalpo par šādu jaudīgu lēcu, kas pietuvina mūsu skatam gara pasauli. Debesis ir šīs pasaules būtiska sastāvdaļa.

Svētajos Rakstos ir atrodamas vismaz 400 vietas, kur pieminētas debesis. Kādus priekšstatus par debesīm varam atrast Jaunajā Derībā?

Sv. Pāvils debesis sauc par dvēseles mūžīgo mājokli: "Kad mūsu šīs dzīves laicīgais miteklis būs nojaukts, mēs zinām, ka mums no Dieva ir mūžīgs mājoklis debesīs, kas nav rokām celts." (2 Kor 5.1).

Vēstulē Ebrejiem un Sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā debesis tiek parādītas kā "vieta", kur notiek ļoti svinīgs dievkalpojums, tajā ņem dalību atpestīto pulki.

"Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši." (Atkl 6,9) Nonāvēto jeb mocekļu dvēseles atrodas zem altāra. Tas liecina par to, ka viņi atrodas vistuvāk Dieva tronim un vispilnīgākā veidā piedalās debesu liturģijā. Mocekļiem, kuri atdeva savu dzīvību par Jēru, debesis ir stāvoklis, kur viņi bauda laimes un miera pilnību.

Sv. Jānis Atklāsmes grāmatā apraksta debesis kā Jauno Jeruzalemi, svēto pilsētu, kurā Dievs dzīvo starp cilvēkiem, dodot savu gaismu tiem, kuri skata Viņa vaigu: "Un nekas nebūs vairs nolādēts. Tanī stāvēs Dieva un Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Un tie skatīs Viņa vaigu... Un nebūs vairs nakts, un nebūs vajadzīgs vairs ne sveces, ne saules gaismas, jo Kungs Dievs viņus apgaismos, un viņi valdīs mūžīgi mūžos." (Atkl 22,3-5)

Evaņģēlijā atrodam Jēzus vārdus: "Mana Tēva namā daudz mājokļu... Es eju jums sataisīt vietu. (Jņ 14,2) Tāpat Viņš saka: Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs. Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēla ciltis." (Lk 22,29-30) Visīsākais veids, kā apkopot šos Jēzus vārdus par debesīm, ir nocitēt Viņa teikto ļaundarim pie krusta: "Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē." (Lk 23,43) No Jēzus vārdiem izriet, ka debesu galvenā nozīme ir: būt kopā ar Kristu.

Kā redzam, Svētajos Rakstos atrodam dažādus priekšstatus par debesīm. Kā saprast šos tēlus – mājoklis, svinīgs dievkalpojums, tronis, pilsēta? Uz ko šie tēli vedina? Mājoklis simbolizē siltumu, drošības sajūtu, iespēju atpūsties un būt starp savējiem. Dievkalpojums asociējas ar Dieva tuvumu, īpaši intensīvu klātbūtni un darbību. Tronis apzīmē līdzdalību Dieva autoritātē un varas pilnībā. Evaņģēliji stāsta par to, ka Zebedeja dēlu māte lūdza Jēzu, lai viņas dēli Debesu valstībā sēdētu blakus Jēzum, viens labajā un otrs kreisajā pusē. Atcerēsimies ko Jēzus viņai atbildēja. Tātad krēslus Debesīs dalīs, nevis izejot no partejiskās piederības vai nopelnītās naudas, bet gan no dzīves laikā izrādītās mīlestības un ieguldītajām pūlēm patiesības meklējumos.

Jaunā Jeruzaleme ir pilsēta, kas nāk no Dieva un tajā vairs nav ne ciešanu, ne ļaunuma. Šo tēlu izmantošana nozīmē, ka debesis ir kaut kas tuvs un labs, vēlams un prieku nesošs, un tieši Dieva klātbūtne ir laimes avots.

Ir jāapzinās ļoti svarīga patiesība: priekšstats par debesīm, kas ir mūsu prātā, ir atkarīgs no mūsu sirds vajadzībām. Debesis ir domātas cilvēkam un tāpēc to tēls ir tieši tāds, kādas ir mūsu vajadzības: cilvēkam kas cieš, debesis – tā ir dziedināšana; tādam, kas skumst - tā ir prieka pārpilnība; kādam, kam dzīvē ir nodarīts pāri – tas ir atlīdzinājums par pāridarījumu; kādam, kuru šai dzīvē nemīl, debesis – tā ir mīlestības pilnība. Tam, kurš sevī nes alkas pēc zināšanām, debesis – tā ir iespēja visu iepazīt. Jo Bībelē ir teikts, ka Dievs nav radījis debesis sev, bet gan ir ieplānojis tās cilvēkam, tāpēc ir ņēmis vērā cilvēka visdziļākās vajadzības, viņa apslēptākās ilgas un cerības. Ar vārdu sakot, Radītājs, rezervējot cilvēkam nepārejošās laimes iespēju debesīs, ņēma vērā visu, ko var sevī ietvert cilvēka sirds un iztēle. Debesis nav statiskas. To palīdz saprast fakts, ka cilvēciskajam dinamismam ir daudz cēloņu. Vienos tas dzimst no vēlmes apmierināt ziņkāri, citos no intelektuālajiem meklējumiem, trešajos no vēlmes krāt materiālos labumus, citos atkal no tuvākmīlestības. Iztēle ir neizsmeļama, savā garā cilvēks var pārvietoties zibenīgi milzīgos attālumos. Debesīs miesa vairs nebūs šķērslis gara lidojumam, tā būs pilnībā paklausīga garam. Mērķa, jeb debesu sasniegšana dod sākumu jaunai dzīvei, jaunam, līdz šim nepazītam cilvēka aktivitātes veidam. Miesa nav vienkārša dvēseles čaula, kas dzīves beigās tiks atmesta, bet gan Svētā Gara mājoklis, kura aicinājums ir tikt gara spēka pārveidotam un kļūt par cilvēka atjaunotās apziņas paklausīgu instrumentu.

Lūk, šādā dzīvē pēc sava zemes ceļa noslēguma tika ievesta Jaunava Marija, Jēzus Kristus Māte. Sv. Pāvils apgalvo: "Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti. Bet katrs pēc savas kārtas: Kristus kā pirmais, pēc tam tie, kas Kristum pieder." (1 Kor 15, 22-23) Ievērojamais rakstnieks Luijs Buijē, kura darbus caurstrāvo garīgs saturs, raksta, ka Marija jau pašos Baznīcas sākumos pārstāv to pašu pilnību, kura laiku beigās attīstīsies visos ticīgajos.

Debesīs uzņemšana parāda, ka Dieva plāns aptver visu cilvēku kopumā, ne tikai viņa dvēseli. Tāpēc arī Baznīcas mācība neaprobežojas vienīgi ar cilvēka dvēseli. Jautājumi, kuri saistās ar cilvēka miesu, emocionālo un psihisko sfēru, arī ir ļoti būtiski mūžības perspektīvā, šeit nekas nav mazsvarīgs. Tāpēc cīņa par cilvēka atbrīvošanu no jebkādām atkarībām šajās jomās jau nes sevī pestīšanas atblāzmu.

Kādas ir šīs atkarības, kas laupa mums brīvību un attālina debesis? Tā var būt smēķēšana, dzeršana, narkotikas, azarta spēles, alkatība, varaskāre vai nešķīstība. Ne velti taču pastāv vesela pornogrāfijas un erotikas industrija. Atkarības cilvēkam laupa brīvību un to degradē, izposta valsti un ģimeni. Atkarības rašanās cēlonis ir iekšējs tukšums, kuru ir vēlme kaut kā aizpildīt. Atkarība ir neizdevies laimes meklēšanas mēģinājums.

Ilgas pēc laimes piemīt ikvienam cilvēkam. Problēma ir tajā, ka bieži vien mēs laimi meklējam tur, kur tās nav. Jaunava Marija mums parāda, kur ir patiesā laime un ka tās aizsākumi ir meklējami jau šīs zemes dzīvē. Jaunava Marija, uzticot savu dzīvi Dievam, nebaidījās, ka tas viņu ierobežos, atņems brīvību. Savukārt mūsdienu cilvēks izjūt bailes, ka Dieva baušļi, ticība Dievam, atņems viņam brīvību un personisko dzīves telpu. Tāpēc viņš domā, ka labāk ir būt autonomam un neatkarīgam. Līdzīgi domāja pazudušais dēls, par kuru lasām Lūkas evaņģēlijā (Lk 15:11-32). Viņš devās projām no tēva mājām, cerēdams, ka svešumā beidzot kļūs brīvs cilvēks, līdz saprata, ka ir kļūdījies savā brīvības izpratnē, jo iedomātās brīvības vietā viņš bija kļuvis vergs. Sāpīgas pieredzes rezultātā notika izmaiņas viņa dvēseles struktūrā. Beigās viņš atguva sevi, savu patieso identitāti. Jā, brīvā griba rada milzīgas iespējas, bet arī milzīgu risku. Tāpēc var nonākt pat pie paradoksāla secinājuma – būt brīvam ir vēl sarežģītāk, nekā ļaut, lai citi pieņem lēmumus manā vietā.

Bet mūsu aicinājums ir paturēt prātā mūžības perspektīvu, un Debesu aizmetņi jau ir klātesoši šīs zemes realitātē. Mēs varam līdzdarboties, pietuvinot to brīdi, kad atnāks jaunās debesis un jaunā zeme.

Domājot par pašreizējo Latvijas situāciju, bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka pie mums ir par daudz negatīvisma. Bet situācija ir labojama! Atcerēsimies nesen notikušos Dziesmu un deju svētkus. Ļoti apsveicams ir fakts, ka tas bija ne tikai kultūras, bet arī garīgs pasākums, tajā bija klātesoša sakrālā dimensija. Cik daudz tur bija entuziasma, kopības sajūtas un pat prieka asaru. Lielā interese arī par citiem kopīgiem svētkiem un tajos valdošā gaisotne tikai parāda, ka visi mēs esam izslāpuši pēc iesaistīšanās, sadraudzības un pozitīvām ierosmēm. Izcelsim to un atbalstīsim! Šie notikumi mūs uzrunā, jo tad, ja tur ir patiesa sadraudzība un nesavtība, tajos ir klātesoša debesu atblāzma!

Šajā kontekstā būtiska loma ir arī Aglonas svētceļojumam, kas raisa arvien lielāku interesi Latvijā un aiz tās robežām. Tas kļūst par vienu no mūsu zemes vizītkartēm. Mēs pateicamies LTV un Latvijas Radio, kā arī visiem citiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri seko šim notikumam un to atspoguļo. Mēs, Latvijas kristieši, priecājamies, ka sabiedriskajos medijos ir atvēlēts raidlaiks garīga satura programmām, kas būtībā aptver vispārcilvēciskas vērtības un veicina izraušanos no pelēkās ikdienas, palīdzot atvērties uz dievišķo klātbūtni mūsu dzīvē.

Tāpēc es šodien vēršos pie māksliniekiem un radošās inteliģences, aicinot jūs savā daiļradē meklēt un attēlot debesu atblāzmu. Tās klātbūtne maina apkārtējo atmosfēru. Tāpat to dara arī aktivitātes, kuras iedvesmo solidaritāte, viss, kas ir saistīts ar žēlsirdības jomu, nesavtīgu sociālo darbu un mecenātismu. Vecās Derības princips desmito tiesu no ienākumiem veltīt Dieva godam un žēlsirdības darbiem lai kalpo mums par iedrošinājumu! Domāju, ka visi pazīstam šo teicienu: dots devējam atdodas. Tātad šī principa pielietošana nes Dieva svētību! Pie mums taču ir tik plašas iespējas to darīt! – palīdzēt tikt uz kājām tiem, kuriem dzīvē nav paveicies; atbalstīt mācību iestādes un iniciatīvas, kas garīgi izglīto mūsu sabiedrību; ziedot sakrālo celtņu būvniecībai un atjaunošanai, palīdzēt sponsorēt mākslu, sportu un zinātni.

Jaunās debesis un jaunā zeme. Tās nāk no Dieva, no augšienes, bet mēs varam pietuvināt vai attālināt to atnākšanu. Tāpat kā ikviena klātesošā sirdī un prātā var būt dažādi priekšstati par debesīm, kas tomēr ir vienas, tāpat arī katrs var dot savu neatkārtojamu ieguldījumu to pietuvināšanā mūsu ikdienas realitātei. Jau dzirdējām, cik daudz un dažādu iespēju pastāv, noteikti vēl daudz vairāk palika nenosauktas. Manā sirdī ir stipra pārliecība, ka tad, ja Latvijā atraisīsim solidaritātes, nesavtības un sadraudzības garu, tad redzami uzlabosies cilvēku attiecības un mainīsies mūsu Dzimtenes vaigs. Mēs jau šeit uz zemes piedzīvosim patiesu laimi. Arī šeit gandrīz katrā svētceļnieku grupā ir kāds, kurš šādas pieredzes uzrunāts, ir piedzīvojis būtiskas pārmaiņas savā dzīvē.

Atcerēsimies, ka ikviena tuvākmīlestības un nesavtības izpausme mūsu dzīvē nes sevī debesu atblāzmu un pietuvina Dieva Valstības atnākšanu. "Bet tā ir, kā rakstīts: Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." (1 Kor 2,9) Āmen!"

Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā ceturtdien, 2013. gada 15. augustā.