Patiesi, mūsu saruna kādā piektdienas pēcpusdienā Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā "Zirgu pasts" bija dzirkstoša, interesanta un ļoti aizraujoša! "Kāds tagad pazīstams radiožurnālists savulaik mēģināja stāties aktieros, taču es viņam ieteicu iet mācīties pie Antonijas Apeles. Viņš izvēlējās diktora un radiožurnālista ceļu. Liktenis vai sagadīšanās?" sarunas laikā retoriski jautā Matīsas kundze, izsakot cerību, ka viņai tomēr atradīsies laiks pabeigt iesāktos memuārus, jo stāstāmā ir patiešām daudz un tā varētu būt fantastiska lasāmviela.

– Pirms intervijas runājām par to, ka bērnībā un skolas gados daudz esat lasījusi – arī lugas, kas uz jums atstājušas lielu iespaidu. Vai vēl atceraties pirmo teātra izrādi, ko redzējāt?

– Iespēja redzēt īstu teātri man bija, mācoties 6. klasē, kad 7. klases audzēkņiem kā dāvana pēc izlaiduma bija iespēja braukt uz Rīgu, uz teātra izrādi. Tā es nokļuvu Rīgā, kur dzīvojām četras dienas, pētījām Rīgu, Jūrmalu, Brāļu kapus, bet vakaros gājām uz Operu un dramatiskajiem teātriem. Toreizējā Drāmas (tagad – Nacionālajā) teātrī rādīja Gogoļa "Revidentu", kas mums tīri labi patika, lai gan savā prātā es kaut ko kritizēju, jo man likās, ka es to jauno meiteni spēlētu labāk. Dailes teātra izrāde man ārkārtīgi patika, turklāt tur spēlēja Luijs Šmits, ko es tikpat kā pazinu, un viņam bija ļoti interesants skatuves partneris – Artūrs Dimiters. Bet, ja vēl runājam par toreiz gūtajiem iespaidiem, – visskaistākā lustra bija Nacionālajā teātrī! (Smaida.) Visam ir nozīme. Arī ložu sarkanās samta apmales un skaistie krēsli... Nu grezni un skaisti! Operā skatījāmies "Pīķa dāmu", un tas bija vērienīgs iestudējums, lai gan man likās, ka varētu taču reiz runāt, nevis tikai dziedāt, jo dziedājumu īsti nevarēja saprast. Redzējām arī baletu "Gulbju ezers". Brīnišķīga klasikas izlase! (Domā.)

– Teātris jau droši vien var uzrunāt ļoti dažādi...

– Tagad, kad esmu pieaudzis cilvēks, es nepavisam nedomāju par to, ka teātrim mani vajadzētu kaut kā emocionāli ļoti satraukt. Vairāk domāju par to, vai ar mani būs pietiekami intelektuāla saruna. Man tas liekas interesanti – skatīties, kā mākslas cilvēki, izmantojot mākslas valodu, ar mani sarunājas par visai pasaulei svarīgām lietām. Un man vienmēr prātā ir tas neatrisināmais jautājums, par ko runāja viens no grieķu filozofiem, kad viņam jautāja, ko viņš domā par cilvēka dzīvošanu. Viņš atbildēja: mūsu dzīve ir par īsu un zināšanas – par vājām, lai mēs atbildētu uz jautājumu, kāpēc mēs dzīvojam, kas mēs esam un ko tas viss nozīmē. Un šis jautājums, manuprāt, nav atrisināts līdz šim brīdim. Bet mani interesē domāt par to, un ne tikai par to. Jo, domājot šādā plaknē, ir jādomā par to tiešām īso dzīvi, kura rit aizvien ātrāk – tieši fināla gados. Laikam cilvēks ir tā ieprogrammēts, ka grib sajust, ka tavai dzīvei ir bijusi kaut kāda jēga. Tam, ka tu eksistē šeit. Esmu sev jautājusi, vai manai dzīvei ir bijusi jēga un kas tad ir tā jēga.

– Jums ir atbilde uz šo jautājumu?

– Mana atbilde būs daļēja... Es uzskatu, ka jēga ir bijusi vairot spēku un ticību, ka labā pasaulē ir vairāk, stiprināt cilvēkus, aicināt viņus domāt, ka ļoti daudz spēka ir mūsos pašos. Ļoti svarīgi ir nezaudēt šo ticību! Viegli tas nav. Un visgrūtākais eksāmens būs pašās beigās. Bet – iziet tīram un palīdzēt. Ja tas izdodas, tad dzīvotais laiks liekas vairāk saulains nekā pelēks. Esmu ļoti pateicīga savam liktenim, ka man ir sajūta – ka ir kaut kāda absolūta veiksme, jo vienmēr blakus gadās ļoti jauki cilvēki, vai arī ar mani kāds spēlē kaut kādas citas spēles.

Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermeistarības un skatuves runas pedagoģe Aina Matīsa uzsver, ka vārdam ir liels spēks, tādēļ viņa sev aizliegusi pat domās cilvēkiem vēlēt kaut ko sliktu.

– Mēs jau nezinām, ko Lielais režisors ir iecerējis...

– Bet es viņam ļoti uzticos, jo īpaši grūtos dzīves brīžos. Ļauju, lai Viņš atrisina, un necenšos pati plēsties un kaut ko darīt. Kritiskos brīžos ļauju, lai laiks rit. Ja es grimstu, tad ļauju, lai ūdens pats mani uznes augšpusē. Arī grūtos mirkļos – piemēram, 90. gadu sākumā, kad no kultūras dzīves pēkšņi tika aizslaucīta Rīgas Kinostudija, kad viss sadalījās sīkās grupiņās un par filmām vispār nevarēja saprast, kas notiks... Bet pirms tam man bija gan Tautas kinoaktieru studija, gan liela interese no jauniešiem. (Domā.) Dzīve tik krasi mainās, un pēkšņi tu atkal esi gandrīz tai pašā punktā kā pirms kara, kad bija problēmas eksistēt. Vai tev pietiks naudas, lai nopirktu ko ēst, samaksātu par dzīvokli, apģērbtos, dotu iespēju bērniem studēt?

– Ko jūs toreiz iesākāt?

– Nesēdēju, rokas klēpī salikusi, jo vienmēr jau bija kaut kas drusku darāms. Jutu, ka man pēkšņi sāk pienākt palīdzība no pilnīgi negaidītas puses, ka man piedāvā tieši darba iespējas... Teātrī, kur arī kaut ko varēju darīt... Bet visi bija kā spārnos ar jaunām teātra formām un idejām un mani kaut kā pieskaitīja stagnātiem, kas jāpabīda malā, bet par to man vienkārši nāca smiekli. Man ļoti patika, kā režisors Arnolds Liniņš man šad un tad teica: nekad nevajag liegt cilvēkiem darīt vai laupīt iespēju; vienkārši vajag ļaut viņiem darīt. Jo – tas ir visīsākais ceļš, kā viņi parādīs, kas viņi ir. Ļoti īsā laika posmā atkal atgriezos pedagoģijā, no kuras tā kā biju paslīdējusi ārā. Nekad man nav bijuši sarežģījumi ar studentiem, un nezinu nevienu, kurš būtu bastojis manas nodarbības. (Smaida.)

– Vai tad Kultūras akadēmijas studenti mēdz bastot?

– Nu, daži man ir atzinušies, ka viņi ir bastojuši, bet es neteikšu, kuri tie bija!

– Atgriežoties pie iestudējumiem un intelektuālajām sarunām... Kura no beidzamā laika izrādēm jūs ir uzrunājusi?

– Varbūt izteikšos vienkāršāk: izrādei ir savs vizuālais tēls, forma un tās meklējumi. Šajā formā ir saturs, un reizēm tas ir ļoti blāvs. Tāpēc nepietiek ar manām vai citu cilvēku asociācijām, jo, kad es jautāju, atbilde ir par muzikālām lietām, veiksmīgu gaismotāja darbu vai scenogrāfiju, bet es gribu just to kodolu, kā teiktu Pērs Gints. Manā uztverē, tomēr tas kodols – saturs – ir vienoti saistīts ar formu. Jo tie var ļoti labi viens otru papildināt un paskaidrot. No šāda viedokļa man ļoti patika Vlada Nastavševa "Cerību ezers" Jaunajā Rīgas teātrī. Šī izrāde man likās tāda nostrādāta – arī aktiermeistarības ziņā. Šeit prasmē spilgtu aktiertēlojumu savienot ar dziļu saturu izcili strādāja Kaspars Znotiņš. Un tādu aktieru ir ļoti maz!

– Arī viņš bija viens no jūsu audzēkņiem?

– Nē, viņš bija Liniņa audzēknis. Liniņš viņam mācīja skatuves runu, bet aktiermeistarību – Pēteris Krilovs. Ļoti labs tandēms! Liniņš teica: šim studentam es uzticētu tālāk mācīt skatuves runu, jo viņš tiešām ir iemācījies visu, ko es mācīju.

– Kad skatāties izrādi, kurā spēlē kāds no jūsu audzēkņiem, vai sekojat līdzi tam, kā viņš runā, kāda viņam ir dikcija?

– Diemžēl jā. Bet tas notiek automātiski. Kad nesen Teātra muzejā norisinājās tikšanās ar skatītājiem un bijušajiem studentiem, viens no viņiem, mani apsveicot, teica: "Un kad daudzus gadus atpakaļ..." Tad gan iekšēji sarāvos un gribēju viņam pēc tam pateikt: "Es taču tev mācīju, ka tas ir rusicisms!" Protams, iekodu lūpā un neko tam jaukajam cilvēkam nepateicu.

Pilnu interviju lasiet laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" pielikuma "Kodols" 10. jūlija numurā.

Savu audzēkņu mīlestību leģendārā aktiermeistarības un skatuves runas pedagoģe Aina Matīsa varēja izbaudīt arī Krodera naktī, kas šā gada martā notika Valmieras teātrī.