"Tas notika pirmajos Gaujas Nacionālā parka darbības gados. Jā, atceros, Vito jau tad vairs pie mums nestrādāja. Viņa vietā jau darbojās Mārtiņš, tātad ap 1977. vai 78. gadu...
Atkal ir melna rudens nakts un atkal mūsu parastā komanda – Limbo*, Mārtiņš, Andrejs ar Ludi un es staigājam un braukājam gar Gauju un tās pietekām. Esam labu laiku vērojuši upi pie Alkšņu strāvas, tagad starp Skaļupes ieteku un Amatu kāpjam Andreja vecajā bobikā**. Nakts jau ir krietni pāri pusei. Nekā nav, nu – piedzīvojumu.
Pēkšņi aiz ceļa līkuma parādās autoprožektoru gaisma. Salecam visi uz ceļa. Andrejam ir auto kārtības sarga melnbaltā nūjiņa, ar ko šie notur autiņus. Jā, Andrejs ir ģērbies kārtīgā mežsarga uniformā un galvā viņam ir PSRS Valsts meža sardzes cepure. Viss oficiāli. Pārējie gan mēs vairāk līdzināmies mežabrāļiem.
Auto strauji tuvojas. Andrejs paiet sāņus no bobika – vairāk uz ceļa vidu un paceļ raibo štoku – tā ir zīme, ka braucamajam būtu jāstājas nost. Liela daļa gan to parasti nedara, kādreiz spiež gāzi grīdā un laižas lapās. Mēs gan esam morāli gatavi mesties no aizmugures un sākt pakaļdzīšanos.
Auto pietur. Tas ir balts moskvičs ar kantainu kravas būdu aizmugurē, tautā tādus sauc par desuvāģiem (itin bieži tieši tādi auto izvadā pa veikaliem visādus gaļas produktus). Andrejs pieiet pie šofera un prasa dokumentus, pēc tam palūdz, lai šoferis izkāpj ārā un parāda, ko tādā melnā rudens naktī šitādā autiņā uz vientuļa Gaujmalas ceļa pārvadā. Šoferis negribīgi ver vaļā aizmugures durvis...
Oho! Salocīta gumijas laiva, akvalangistu gaisa baloni, ķeseles, vadi un akumulatori. Nu, jā... Elektrozvejnieki. Trīs veči. Šoferis nepārprotami ir siguldietis. Man par lielām šausmām, kompānijā ir arī viens Nacionālā parka darbinieks. Viņš strādā pie mums uz pusslodzi, bet es esmu tāds kā vadītājs, kā puspriekšnieks. Uldis. Visi viņu saukā par Balto Uldi, viņa ļoti gaišā matu ērkuļa dēļ. Trešais ir nepazīstams, agrāk neredzēts braša auguma vīrs.
Čaļi pagaidām nav bijuši upē – ķesele un maisi ir sausi. Plānotajam lomam viņi līdzi paķēruši pilnīgi jaunus lielos kartupeļu maisus. Četrus! Jā, tēmējuši uz pamatīgu grābienu. Vedam visus uz Cēsu miliciju. Tur veči kopā ar mantām tiek sastūķēti telpās, pēc kārtas no viņiem paņem paskaidrojumus, un inspektori saraksta protokolus. Noskaidrojas, ka trešo kompānijas dalībnieku sauc Ģirts. No Ogres vai Ķeguma. Ņemamies visu nakti.
Baltais Uldis (pa kreisi) tiek pratināts
– Labi, uzlaidīšu jums OBHSI*** – kad viss ir galā, Uldis pēkšņi sper vaļā savu trumpi.
Savādi, maluzvejnieks draud ar miliciju – mums, dabas, tātad arī likuma sargiem. Divas dienas pēc žuļiku aizturēšanas Gaujas Nacionālā parka direktoram Gunāram tiešām zvana vietējais sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas apkarošanas priekšnieks un saka, ka pēc nedēļas mūsu iestādē tiks organizēta grāmatvedības dokumentu pārbaude.
Nu – jā... Ja pārbauda grāmatvedību, vienmēr jau kaut ko atrod. Uzrakstu direktoram smalku skaidrojumu par maluzvejnieku aizturēšanu un arī par to, ka maluzvejnieku līderis acīmredzot ir ciešā kontaktā ar miliciju, ja jau var norādīt, kurā virzienā miličiem jādarbojas. Tas nu ir par traku! Gaidām... Tomēr neierodas.
Elektrozvejas lietā galvenais sods bija tikai melnā publicitāte. Toreiz par aizturēšanu ar sausiem rīkiem nevarēja ierosināt krimināllietu, zivju arī nebija. Tikai pēc vairākiem gadiem, pateicoties arī Nacionālā parka inspektoru aktīvai darbībai, masu medijiem un sabiedrības nosodījumam, kriminālkodeksā iekļāva normu, ka sodāma ir arī elektrozvejas ierīču izgatavošana, remonts, uzglabāšana, pārvadāšana un arī elektrozveja.
Tomēr krietnu laiku noritēja šī maluzvejniecības gadījuma izmeklēšana un izvērtēšana. No Rīgas ieradās "Baltribvod" pārstāvis un teica, ka to Ģirtu vajadzētu pakārt. Izrādās, Ģirts kādu laiku bija strādājis Ķeguma glābšanas stacijā un, būdams arī sabiedriskais zivju aizsardzības inspektors, pats nekaunīgi un daudz ķēris zivis. Un tajos gados profesionāliem zivju sargātājiem taisījis milzīgas nepatikšanas.
– Skoļko on našei krovi vipil*** – tā arī teica.
Arī Uldis tobrīd pamatdarbā strādāja Siguldas glābšanas stacijā. Tajos gados tas bija vispārpieņemts – glābšanas stacijās palaikam izglāba pa kādam slīkstošam cilvēkam, meklēja jau noslīkušos, bet visvairāk nodarbojās ar zivju "glābšanu" – no nomiršanas dabīgā nāvē.
Un vēl – par Uldi. Kaut gan viņa cekuls arī turpmāk bija neparasti gaišs, mēs – dabas aizsardzības inspektori, sākām viņu saukt par Melno Uldi."
Ģirts no Ķeguma un aizturētais elektrozvejas inventārs
Limbo* – Ilmārs Limbēns. Ļoti izturīgs un ātrs. Labākais rezultāts 1500 metros stadionā – 3 min. 53 sek. Sporta meistars orientēšanās sportā. Mednieks.
Andrejs –Andrejs Krūmiņš. Pieredzējis mednieks. Galvenokārt darbojās Cēsu rajonā.
Vito – Vito Lapsa. Cilvēks ar ļoti zaļu, bet asu domāšanu un oriģināliem izteikumiem.
Mārtiņš – Mārtiņš Rode. Kādreiz strādājis milicijā, kur iegūtās praktiskās iemaņas veiksmīgi pielietoja dabas sargāšanā. Mednieks.
Ludis – Ludis Bambelovskis. Cilvēks ar ļoti savdabīgu un veselīgu humora izjūtu. Gandrīz vienmēr darbojas kopā ar Andreju Krūmiņu.
Bobiks** – 4x4 padomju laika džips.
OBHSI*** (Otģel borbi proķiv hiščeņija sociaļističeskovo imuščestva – krievu val. - nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu). Šāda iestāde bija kaut kas līdzīgs mūsdienu KNAB, un katrā milicijas nodaļā tāda bija un darbojās nopietni un asi.
Skoļko on našei krovi vipil**** (krievu val.) cik daudz viņš ir izdzēris mūsu asinis.
Iepriekš:
Sākam publicēt Mitrā Lašu stāstus