Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Edgars Arājs drīz svinēs 82. dzimšanas dienu. Jaunībā studējis zootehniku, bet pēc aiziešanas pensijā aizrāvies ar blokflautas spēli. Arī grāmatas tapšanu viņš saista tieši ar muzicēšanu.

"Reiz izlasīju avīzē, kā viens vīrs Rīgā stāv pie Preses nama ieejas un spēlē blokflautu, lai popularizētu šo instrumentu. Man ienāca prātā: vai es arī nevarētu darīt tāpat? Iegādājos veikalā blokflautu un iemācījos spēlēt, jo skolas gados biju apguvis klarneti. Pirmais piegājiens Brīvdabas muzeja lielajā tirgū izrādījās pagrūts. Tad man piebiedrojās Pūķu Jānis ar bajānu. Divatā bija drošāk. Paspēlējām Vecrīgā, bet tad ierados Turaidā. Dainu kalnā ir liels vējš, tur ilgi spēlēt nevar. Tā atklāju Gūtmaņalu.

Un nu, var teikt, jau gadiem esmu "alu cilvēks", kā vācu tūristi saka – Gūtmanis. Spēlējot flautu un dienām pētot uzrakstus uz alas sienām, sapratu, ka aiz katra no tiem stāv kāds reāls cilvēks. Tagad gravējumi ir apzināti, nofotografēti un izveidoti to grafiskie attēli, kā arī sameklētas liecības par cilvēkiem, kuri pirms simtiem gadu Gūtmaņalu apmeklējuši. Tiesa, kādu laiku grāmatas manuskripts nogulēja plauktā, līdz mīļie siguldieši mani atbalstīja," teic E. Arājs.

Latviešu folkloras krātuves tradicionālās kultūras un klinšu rakstu pētnieks Sandis Laime nule izdoto Edgara Arāja grāmatu vērtē kā unikālu, jo līdz šim tāda rūpīgi veidota izdevuma par uzrakstiem klinšu sienās nav bijis, lai gan gravējumi uz smilšakmens atsegumiem un alu sienām ir savdabīga Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Viņš gan piebilst, ka šis mantojums nav vērtējams gluži viennozīmīgi.

"No vienas puses, skrāpējumu veikšana alās ir postoša un mūsdienās ar likumu tiek sodīta, no otras puses, uzraksti smilšakmens iežos ir sava laika liecības – par dzīvi, sadzīvi, ticības apliecinājumiem, vēsturisko situāciju, tūrisma tendencēm un daudz ko citu. Turklāt gadu gaitā iegravējumi iegūst aizvien lielāku vēsturisko nozīmi, un to izzināšana atklāj ne mazums interesantu pagātnes vēstījumu."

Gūtmaņala ir sena kulta vieta, un līdz pat 19. gadsimta sākumam ļaudis šeit slepeni ziedojuši saviem elku dieviem. Tomēr visspilgtāk ļaužu atmiņās saglabājusies leģenda par Turaidas Rozes – Maijas – nelaimīgo mīlestību. Kādreiz alas sienā ir bijis arī Turaidas Rozei veltīts bareljefs, kas laika gaitā aizgājis bojā.

Pati E. Arāja grāmata ir vēstījums par 12 gravējumiem alas sienās, lai gan dokumentāri apzināti vairāk nekā 190. Vecākais no gravējumiem, kas saglabājies, pieder Vidzemes landmaršalam Georgam Konrādam fon Ungernam Šternbergam un ir tapis 1668. gadā.

Mūsdienās atstāt liecību par sevi uz Gūtmaņalas sienām ir aizliegts, tomēr gravēšana, kas apliecina "nemirstības" kāri, izstieptas rokas augstumā reizēm notiekot arī pašlaik, bet pirms gadiem 200 uzrakstu iegravēšana alas sienās tikusi īpaši organizēta. Pētnieki, kā raksta E. Arājs, lēš, ka mūsdienu uzrakstu autori no alas sienām ar saviem skrāpējumiem nokasījuši teju pusmetru biezu smilšakmens kārtu, iznīcinot ne tikai laikabiedru, bet arī daudz senākus uzrakstus.

Edgara Arāja grāmatu ar divpadsmit Gūtmaņalas vēstījumiem var iegādāties Siguldas novada Tūrisma informācijas centrā Ausekļa ielā 6. Izdevums tapis ar Siguldas novada domes atbalstu.