Pirmajā brīdī bija šoks – kā? Jau atkal? Atkal tie paši saukļi, kas mūsu padomju laika bērnībā? Tagad saprotam – ne jau atkal, bet vēl joprojām. Nekas taču nav beidzies, un komunistiskais totalitārisms, lauzdams cilvēku likteņus, turpinās, ieņēmis citu – slēptāku, dziļāku un bīstamāku veidolu.
Pirms trim nedēļām ar informatīvo rakstu "Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskota dzimumu līdztiesības zinātnes pseidozinātniskums" iesaistījāmies sabiedrības diskusijā par Dānijā radītās izglītības programmas par dzimumu lomām ieviešanu Latvijas bērnudārzos (bēdīgi slavenā "Diena, kad Kārlis bija Karlīna"). No programmas ieviešanas aizstāvjiem komentāros saņēmām aizrādījumu, ka dzimumu līdztiesība rakstā izprasta pilnīgi "garām", turklāt Labklājības ministrijas amatpersonas un pati ministre plašsaziņas l''idzekļos un institūcijās turpināja aizstāvēties, ka grāmatu mērķis nav ietekmēt bērnu dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu. Sajutāmies neērti un nolēmām izzināt nedaudz vairāk, ko tad dzimumu līdztiesības politika īsti nozīmē, un jo īpaši, ko tā nozīmē Eiropas Savienībā? Daļēja taisnība aizrādītājiem bija – mēs tiešām nebijām aptvēruši šīs politikas ārkārtējo nopietnību un arī drūmo nolemtības ēnu, kādu tā pārklāj mūsu tautas nākotnes izredzēm. Tad arī radās raksta nosaukums, jo "māte Eiropa" tik ļoti līdzinās ļaunajai pamātei, kuras karstākā vēlēšanās ir audzināšanā nonākušo bāra bērnu pēc iespējas vairāk izstrādināt un tad no acīm novākt, lai godā celtu savu īsto meitu, ar kuru tautas pasakās vienmēr kaut kas īsti kārtībā tomēr nav ne izskata, ne prāta ziņā.
Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols
Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no Eiropas Savienības kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumlīdztiesību, Eiropas Savienība dzimumu līdztiesību jeb dženderismu (gender ideology) ir padarījusi par savu ideoloģiju. Dzimumu līdztiesība ir kļuvusi par Eiropas Savienības identitātes zīmolu un Eiropas Savienības ideoloģisko stūrakmeni.
Dzimumu līdztiesība balstās uz ideju par bioloģiskā (iedzimtā sex) un sociālā (iegūtā gender) dzimuma nošķiršanu, un cilvēka brīvību pašam izvēlēties sev vēlamo dzimumu. Runājot par jebkuru dzimumu līdztiesības jautājumu, gandrīz vienmēr tiek runāts par iegūto/izvēlēto jeb sociālo dzimumu/dzimti (gender), kura tiesības visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk arī represīviem. Laikā no 1970. gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu.
Vārds "gender" ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē 'dzimte': sieviešu, vīriešu un nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru mēs tiekam spiesti iet, ir nepārprotami novirzīts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas gala mērķis ir pilnīga dzimumu līdztiesība, t. i., bezdzimuma (de-genderd) sabiedrība. Izzūdot dzimumam kā tādam, runāt par dzimumu nevienlīdzību vairs nebūs nozīmes.
Slovēnija kā Eiropas Savienības prezidentvalsts 2008. gadā organizēja Eiropas mēroga konferenci "Dzimumu stereotipu izskaušana – (ne) iespējamā misija?". Tajā Jorkas Universitātes doktore Naomi Finch savā prezentācijā saka, ka, lai izskaustu dzimumu lomu stereotipus, ir "nepieciešams mainīt vīriešus, viņu identitāti". Viņa arī uzsver, ka, lai novērstu iespēju, ka bērni varētu pārmantot stereotipiskos uzskatus par dzimumu lomām, kas veidojušās un nostiprinājušās paaudžu paaudzēs, pieaugušajiem (vecākiem, pirmsskolu izglītības darbiniekiem, plašsaziņas līdzekļiem) savā uzvedībā un rīcībā jākļūst dzimumneitrāliem (to become de-gendered). To, ka dzimumu lomas ne tika varētu būt, bet ir arī bioloģiski nosacītas, to, ka, ka sievišķība un vīrišķība ir cilvēces pastāvēšanas pamatā, šī autore, tāpat kā visa dzimumu līdztiesības ideoloģija, noliedz.
Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimumu līdztiesības/dzimtes studiju programmās
Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dzimtes pētniecība (gender researh), kas ar vērienu aizsākās 20. gs. 70. gados. Dzimtes pētījumiem ir nodrošināts ne ar ko nesalīdzināms politiskais atbalsts un gandrīz neierobežota pieeja finanšu resursiem.
Tai pašā laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par vispretrunīgāko un ideoloģizētāko no visām zinātnēm, kuras saknes meklējamas kultūrmarksismā (t. s. Frankfurtes skola), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60.–70. gados. Kultūrmarksismam tiek piedēvēta 200+ metožu identificēšana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai, un tās savas politikas īstenošanai lielā mērā esot pārņēmusi Eiropas Savienība. Visbiežāk pieminētās no šīm "tehnikām" ir tādi paņēmieni kā:
1) politkorektums;
2) bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana;
3) rasistisku noziedzīgu nodarījumu izraisīšana;
4) vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana;
5) ģimenes institūcijas dekonstrukcija;
6) pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana;
7) tiesu korumpētība;
8) ticības noniecināšana;
9) sabiedrības psihoemocionāla traumēšana pastāvīga netaisnīguma un tiesiskums trūkuma dēļ;
10) masu imigrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi;
11) plašsaziņas līdzekļu kontrole un vārda brīvības ierobežošana.
Diemžēl metožu atbilstība reālajai situācijai mūsdienu Eiropā šoreiz ir acīs ļoti krītoša. Ne reizi vien zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē centušies pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tās iezīmētajai virzībai uz globālu totalitārismu. Nevar nepamanīt, ka pašreiz šīs ideoloģijas ekspansija jau sasniegusi Rietumu pasaules turpmākai pastāvēšanai bīstamus apmērus. Par dženderisma atmaskošanu Norvēģijā jau rakstījām, bet labākai izpratnei ir vērts sadzirdēt arī citu pasaules zinātnieku brīdinājumus.
Austrālijas nozīmīgākajā intelektuālajā žurnālā "Quadrant" šā gada jūnijā izcilais austrāliešu zinātnieks Frank Salter (urbānais antropologs un politikas etologs) publicēja trīs rakstu ciklu "Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs" un "Karš pret cilvēka būtību: dzimtes pētniecība I, II". Savos rakstos viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes nonivelēšana un pasludināšana par tabu sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. "Cilvēka būtība mainās ļoti lēni. Tā ir konservatīvs spēks. Un kā tāds tā ir šķērslis ideoloģijām, kuras vēlas veikt transformējošu sabiedrības pārveidi. Pēdējā lieta, par ko utopists vēlas runāt, ir tas, kā sabiedrība reflektē cilvēciskos instinktus. Daudz labāk ir no šīs diskusijas izvairīties un radīt savu paralēlo pasauli". Zinātnieks norāda, ka 20. gs. 80. gados Austrālijas zinātnē, izslēdzot no sociālo zinātņu studijām un pētniecības bioloģiju, zinātnē ienāca Markss un Vēbers. Šai ziņā viņš liek vienlīdzības zīmi starp situāciju, kādā atradās sociālo zinātņu zinātnieki komunistiskā režīma apstākļos, un to, kādā situācijā ir nostādītas sociālās zinātnes Austrālijā.
Apsekojot 21 Austrālijas universitāti, kas savās studiju programmās un pētniecībā bija norādījušas dzimtes pētniecību, F. Salteram nevienā no publiskotajām mācību programmām neizdevās atrast kādu bioloģiskas ievirzes kursu saistībā ar endokrinoloģiju, cilvēka vai dzīvnieku etoloģiju, ģenētiku, sociobioloģiju, uzvedības ekoloģiju, evolūciju vai evolucionāro psiholoģiju, kaut gan neviens sociālais fenomens nav tik ļoti saistīts ar bioloģiju kā dzimumu pētniecība. (Cītīgi meklējot, mums izdevās atrast, ka Latvijā Cilvēka etoloģijas kursu maģistrantūras studentiem piedāvā noklausīties LU Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedra.) Savā apsekojumā viņš secina, ka dzimtes pētījumu programmas ir izteikti ideoloģizētas, turklāt nevienā no kursiem nav aplūkots konservatīvs skatījums. Trešdaļā pētniecisko centru dzimtes pētījumi sasaistīti ar citām "nevienlīdzības" izpausmēm, kā rasisms, koloniālisms un "heteronormativitāte". Zinātnieks uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, ka dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Viņš uzsver, ka šādā veidā tiek izkropļotas studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.
Līdzīga situācija ir arī Eiropā, piemēram, konservatīvajā Vācijā vien šobrīd ir aptuveni 30 dzimtes pētījumu institūtu, kuru mērķis ir izskaust "patriarhālo un heteronormatīvo" studiju programmu saturu. Studenti neslēpj, ka "dzimuma perspektīva" ir nozīmīga labāka rezultāta iegūšanai eksāmenos un veiksmīgai turpmākai karjerai.
Akadēmiskajā vidē zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieks, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošu domu (kas faktiski ir kāda konkrēta pētījuma rezultāts), tiek pakļauts nežēlīgai un netaisnai kritikai, bieži vien apsūdzot viņu kādā no diskriminācijas veidiem.
Amerikāņu sociālpsihologs Džonatans Haits (Jonathan Haidt) to raksturojis kā maigo totalitārismu, ko radikālie intelektuāļi kopš Otrā pasaules kara uzspieduši visai Rietumu sabiedrībai. Vācu publiciste un socioloģe Gabriel Kuby, rakstot par dzimumu līdztiesības ideoloģiju kā slepeno revolūciju, ir atklāti atzinusi, ka vārda un domas brīvība mūsu sabiedrībā vairs nepastāv.
Bet tikmēr karš pret cilvēka būtību Eiropas Savienībā turpina uzņemt arvien lielākus apgriezienus – tiek sastādīts desmitiem direktīvu, rekomendāciju un ieteikumu, simtiem dažādu plānu pilnīgas dzimumu līdztiesības panākšanai, lai uz pseidozinātniskiem un ideoloģiskiem pamatiem veidotu pašiznīcinošu, patērniecisku un viegli manipulējamu sabiedrību, kura sevi ne garīgi, ne fiziski vairs atjaunot un aizstāvēt nespēj.
Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet etniskās, ģimeniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrauta ikviena no cilvēkam būtiskajām identitātēm, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā elite var atļauties nopirkt par naudu, varu un statusu, un panākt ar iebaidīšanu.
Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētiskais pamatojums – par naudu
Eiropas Parlaments un Padome savā lēmumā par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007–2013) ir norādījušas, ka dzimumu jautājuma un dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās. Tas nenozīmē neko mazāk kā pilnīgu un absolūtu zinātnes ideoloģizāciju. 2013. gadā šīs programmas īstenošanai atvēlēti 8,1 miljards eiro no ES budžeta (pavisam zinātnei no ES budžeta 2013. gadā atvēlēti 10,8 miljardi eiro). 2011. gadā EK Pētniecības un inovāciju ģenerāldirektorāts laida klājā arī 144. lpp. biezu rokasgrāmatu dzimumu aspektu integrēšanai pētniecības personālā un saturā "Toolkit. Gender in EU–funded researh", tostarp tādās nozarēs kā nanotehnoloģijas, enerģētika, transports u. tml. Īpaša nozīme rokasgrāmatā piešķirta tieši pētījumiem veselības aprūpē, uzsverot, ka bioloģiskā un sociālā dzimuma nošķiršana ir prioritāra medicīnisko pētījumu veikšanā. Vēl vairāk ideoloģizēt paredzēts arī augstskolas: "Dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistībā ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā."
Šai sakarā noteikti ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka šā gada 26. oktobrī, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja līgumu ar Ziemeļu Ministru padomi (to pašu, kas finansēja grāmatas "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" izdošanu) par Latvijas zinātnes sistēmas un zinātnisko institūciju izvērtēšanu. Vērtējuma rezultātus paredzēts izmantot, "pieņemot lēmumus par reformu īstenošanu Latvijas zinātnē" un "mērķtiecīgu un efektīvu ieguldījumu veikšanā nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros".
Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Latvijas "Plāns dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.–2014. gadam" paredz īstenot 10 "smadzeņu skalošanas" seminārus, lai veicinātu "ES struktūrfondu administrēšanā iesaistīto speciālistu, kā arī projekta iesniedzēju un projekta vērtētāju izpratni par dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu un īstenošanu projektos".
Ir svarīgi zināt, ka daudz tuvāk mums atrodas arī Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts, kas kopš 2010. gada no Briseles pārvietots uz Viļņu, Lietuvā.
Daži dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā
ES dzimumu līdztiesības politika ir vērsta uz cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā.
ES zinātniekiem tiek piedāvāta šāda dzimuma/dzimtes definīcija: "Cilvēka dzimums – sievietes vai vīrieša, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība, ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālā dzimuma jēdziens parādījās 70. gados, kad to izvirzīja feminisma teorētiķi, kuri vērsās pret sievietes otršķirīgo lomu sabiedrībā. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis. Ir svarīgi ļoti skaidri nošķirt bioloģisko dzimumu no sociālā (iegūtā/izvēlētā) dzimuma. Šie vārdi nereti tiek lietoti viens otra vietā, kaut gan tie jēdzieniski ir pilnīgi atšķirīgi."
Patiesībā, izmantojot dzimumu līdztiesības ideoloģiju, tiek veikts nežēlīgs un noziedzīgs sociāls eksperiments, veidojot nākotnei garīgi un fiziski izkropļotus cilvēkus.
Bioloģiskā faktora jeb iedzimtības noliegšana cilvēka dzimuma identitātē ir cilvēka būtības apzināta kropļošana. Latviešu ievērojamākais psihoterapeits Jānis Zālītis (Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem) savā grāmatā "Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana" uzsvēris, ka viss, kas cilvēkam piemīt, ir bioloģiskā un sociālā (cilvēciskā, garīgā) sarežģīta vienība un vēl sarežģītāks pretstats. Viņš ir zinātniski pierādījis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir vissvarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas dotais pretstats ir mīlestības pamatā, kura nonivelēšana noved pie mīlestības kraha vai pat tās rašanās neiespējamības.
To zinot, kļūst skaidrs, ka mīlestības rašanās neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no svarīgākajiem dzimumu līdztiesības patiesajiem mērķiem, jo tāda sabiedrība vai nu sevi vairs atražot nespēj, vai arī atražotie cilvēki veido bioloģizētu, viegli pārvaldāmu sabiedrību: "Katru cilvēku un sabiedrību kopumā var audzināt un garīgi pilnveidot tikai mīlestība, bet sekss bez mīlestības labākajā gadījumā var sekmēt tikai lēta darbaspēka atražošanu, kas nekādā gadījumā nav un nevar būt tautas izaugsmes interesēs. Kamēr "patiesa mīlestība (to pierādījusi zinātne un sludina arī mūsdienu reliģija) vienmēr paceļ cilvēku līdz pašām morāles pilnības virsotnēm, harmonijai un dod nesalīdzināmu garīgu spēku", bet tieši tāds cilvēks ir nevēlams jebkurai varai: "Vara ir greznās drēbēs ģērbies naids. Varenie valda pār pasauli. Viņi pamatoti baidās, ka līdz ar mīlestības uzvaru naidam – tātad arī varai vairs nebūs vietas zemes virsū. Nedaudz utopiski, bet loģiski. Viens fakts gan ir neapstrīdams – vara vienmēr un visur ir bijusi pret mīlestību. Tas var notikt varas apziņā un bezapziņā."
Lai arī Labklājības ministre Ilze Viņķele apgalvo, ka Ziemeļu ministru padomes finansētās Dānijas bērnudārzu izglītības programmas par dzimumu lomām "nerunā ne par dzimumu identitātes maiņu, ne homoseksuālismu", šis apgalvojums, tāpat kā iepriekš minētais dzimumlīdztiesības pamatpostulāts par sociālo dzimumu, ir maldinošs.
Lietuvā un Austrijā strādājošais lietuviešu zinātnieks profesors Gintauts Vaitoška, kurš ir arī praktizējošs psihoterapeits, turklāt arī viens no autoriem Lietuvā izstrādātajam metodiskajam materiālam skolām "Bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei" (2007) par Dānijas bērnudārzu programmu portālā delfi.lt 2012. gada 15. oktobrī raksta: "Šīs programmas īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajā programmā bērniem tiks mācīts tikai par "dzimumu līdztiesību", taču nepasaka, ka "dzimums" metodiskajā materiālā lietots sociālā dzimuma nozīmē (gender) – tie ir heteroseksuāļi, lesbietes, geji, homoseksuāļi, biseksuāļi un transseksuāļi. Transseksuālisms – vīrieša iztēlošanās, ka viņš ir sieviete, un otrādi – ir pieskaitāmi psihiskas veselības traucējumiem (Starptautiskajā slimību klasifikatorā – 10 tarnssesksuālisms iekļauts ar kodu F 64.0), taču bērniem šajās programmās tiek piedāvāts sajusties kā citam dzimumam piederīgiem. Divas trešdaļas bērnu ar tādiem traucējumiem (dzimumidentitātes traucējumi bērnībā – kods F64.2) kļūst par homoseksuāli orientētiem. Dzimumu vienlīdzīgu iespēju aprūpētāji Lietuvā cenšas ieviest jaunu terminu – sociālais dzimums. Tāds tulkojums dots angļu vārdam "gender". Termins skan cēlāk nekā tikai "bioloģiskais dzimums" – kas ir vienkārši sievišķais un vīrišķais. Taču "sociālā dzimuma" izpratnes ieviešana mūsu izglītība sistēmā nozīmētu neko citu kā piedāvājumu bērniem izvēlēties "dzimumu" no sešiem iepriekš minētajiem variantiem. Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru, šķiet, ne mazāk kā to darīja komunistiskais režīms."
Šai kontekstā uzmanība pievēršama faktam, ka Eiropas Parlaments 2011. gada septembrī izdeva rezolūciju, kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11. versijas (ICD–11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015. gadam.
Jau pieminētajā konferencē "Dzimumu stereotipu izskaušana – (ne) iespējamā misija?" ("Elimination of gender stereotypes: mission (im)possible") kā labas prakses piemērs tika prezentēta arī dāņu bērnudārza programma, par kuru paši dāņi saka: "Mūsu projekta mērķis noteikti nav vienkārši "samainīt" zēnus un meitenes lomām, bet viņiem ir jāpiedāvā plašāks lomu un zināšanu spektrs, lai dotu viņiem iespēju pašiem izdarīt izvēli." Vai gan tas nenozīmē to pašu mērķi, ko savā rakstā min G. Vaitoška?
Ir svarīgi zināt, ka šajā konferencē no Latvijas puses piedalījās Labklājības ministrijas atbildīgās amatpersonas – labklājības ministre Iveta Purne, Aldis Purnis (amatu noskaidrot neizdevās), LM valsts sekretāra padomniece Evita Vītola un LM Dzimumu līdztiesības nodaļas vadītājs Kristaps Petermanis. Atgādināsim, ka Kristaps Petermanis, pašreizējais "Delnas" direktors kopā ar "Providus" eksperti Lindu Curihu ir petīcijas "19. gs. izpratne par dzimumu lomām kaitē bērniem un kavē Latvijas attīstību" parakstīšanas organizatori un finansētāji. Konferences materiāli ir ārkārtīgi agresīvi, un nesaskatīt, ka tajā izvirzīto ES dzimumu līdztiesības mērķu un uzdevumu nolūks ir mainīt un ietekmēt cilvēka dzimumidentitāti visā cilvēka dzīves ciklā, ir neiespējami. Jautājums ir par valsts atbildīgo amatpersonu atbalstu ideoloģijām, kuras vārda tiešā nozīmē sagrauj nacionālas valsts pamatus.
ES ietekmīgākā sieviešu nevalstiskā organizācija "European Women Lobby" savā prezentācijā par dzimumu stereotipu mazināšanu agrīnā vecumā atzīst, ka bērns stereotipu varā nonāk līdzko viņš piedzimts, tādēļ "ir nepieciešama intensīvi fokusēta un koordinēta rīcība dažādās sfērās. Ārkārtīgi nepieciešama ir izpratnes veidošana vecākos, izskaidrojošais darbs un spiediena izdarīšana uz tādām industrijām kā mediji, rotaļlietu vai apģērba ražotāji, izglītības sistēmu un mācību programmu reforma un jaunas likumdošanas iniciatīvas attiecībā uz medijiem. Ir nepieciešams visas sabiedrības pārveide (reformēšana), un tam ir nepieciešama politiskā griba visaugtākajā līmenī."
Konferencē atklāti tiek aicināts pēc iespēja samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ jo intensīvāk fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām – mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Visticamāk, tieši no šejienes aug kājas tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku negatīvā piemēra, un nodot institūciju uzraudzībā, kur bērnu jau sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Dzimumu līdztiesības ideologiem ļoti svarīgāki ir pirmsskolas vecuma posmā pārraut bērna un mātes emocionālo saikni, mazināt mātes lomu bērna audzināšanā un aprūpē, un gādāt, lai pēc iespējas ātrāk bērns nonāktu institūciju aprūpē. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot ES centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk tiktu nodrošināta pieeja valsts bērnudārziem. Tā vietā mūsu valstij būtu nopietni jādomā par atbalstu tām sabiedrības iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību. Vesela un laimīga bērna izaudzināšanā nekas nav būtiskāks kā mīlošu vecāku, un it īpaši mātes klātbūtne mazotnē. Šeit vēlreiz ir vietā ieklausīties J. Zālīša vārdos: "Nākamo paaudzi socializē tāda vecāku mīlestība, kas demonstrē pēctečiem pretstatu nesaraujamo vienību un cīņu, vienlaikus it kā pievilkšanos un atgrūšanos – tā ir nobriedusi mīlestība".
ES dzimumu līdztiesības politika mums neparedz un nepieļauj ne mīlestību, ne stabilu ģimeni, jo, kā raksta J. Zālītis, tad "valsts iekārtas attieksme pret ģimeni un līdz ar to pret dzimumjautājumu var kļūt par šīs iekārtas demokrātisma indikatoru. Tautas vara vienmēr atbalstīs tautas pirmavotus, bet tautai sveša vara gluži otrādi – reizēm liekuļodama, skaistiem vārdiem cildinādama ģimeni, cirtīs šīs tautas saknes". Labklājība, tiesības un talantu izpausme – diemžēl visi šie saukļi ES politikā ir tikai piesegs cilvēka un cilvēku sabiedrības pārveidošanai bioloģizētā masā.
Dzimumu līdztiesībai sen vairs neinteresē sieviešu stāvokļa uzlabošana
Dzimumu līdztiesība mūsdienās no sieviešu tiesības aizstāvēšanas darba tirgū – par vienlīdzīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu ir pārvērsta par instrumentu ES ekonomisko un politisko mērķu sasniegšanai. To skaidri un bez aplinkiem var izlasīt daudzajos ES dokumentos. Citēsim tikai dažus.
"Pastāvīgi dzimumu stereotipi izraisa cilvēkresursu nelietderīgu izmantošanu, un tas liedz ES pilnībā izmantot tās potenciālu; tādējādi tie ir nopietns šķērslis, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības mērķus."
Eiropas Savienības Padome atzīst, ka dzimumu līdztiesība ir Eiropas Savienības fundamentāla vērtība, un ka dzimumu līdztiesības politikas īstenošana ir vitāli svarīga tās ekonomiskajai izaugsmei, pārticībai un konkurētspējai.
Sievietes pašas vēlmēm un vitālajām vajadzībām nav nekādas lielās nozīmes, pat vēl vairāk – viņām uz tām pat nav tiesību. Kad feminisma dibinātājai franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, bet, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, viņa atbildēja: "Nē, šādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju." Šīs tiesības neizvēlēties dzimumu līdztiesības politika pēdējās četras desmitgades ir tikai stiprinājusi, noliedzot sievišķību sievietē un vīrišķību vīrietī, noliedzot mātes un tēva atšķirīgo lomu bērna socializācijā.
Sievietei sievišķības un mātes lomas vietā tiek piedāvātas tiesības uz "varas pozīcijām" profesionālajā darbā un politiskajā karjerā. Kādēļ tiek apzināti veidotas aktīvi agresīvas, vīrišķīgas sievietes? Ārsts J. Zālītis skaidro: "Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos, viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli (pēc mūsu pētījumiem 86 %) vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm. Pēdējos pētījumos atradām, ka tādām sievietēm mātēm visi bērni ir homoseksuāli."
Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi, tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana (bezmaz dzīšana) vīriešu profesionālajā vidē, faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi. Protams, ir izņēmumi, bet šai gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību.
Dzimumu līdztiesības vēršanās pret vīrieša identitāti
Tik ļoti daudzinātais dzimumu līdztiesības darbības virziens par ģimenes un darba dzīves saskaņošanu patiesībā slēpj vairākus ļoti bīstamu zemūdens akmeņus, no kuriem galvenie ir vīrieša un sievietes identitātes dekonstruēšana. Šādai dekonstrukcijai ir ķēdes reakcija => ģimenes, tautas un nacionālas valsts dekonstrukcija.
Par aktīvi agresīvās, vīrišķīgās sievietes konstruēšanu jau minējam, tāpat minējām par ES izvirzītajiem mērķiem bērnu socializācijā bez dzimumu lomām – tātad nākotnē stabilas ģimenes veidot nespējīgiem indivīdiem. Rietumu sabiedrību ir piemeklējusi arī vīriešu identitātes krīze: arvien vairāk pieaug to vīriešu skaits, kuri vecumā no 35–55 gadiem izdara pašnāvības, kuru iemesls ir bijusi vīrieša identitātes zaudēšana, īpaši sabiedrības zemākajos slāņos (sievietes ir izglītotākas, vairāk pelna, vīrietis kļūst lieks). Vīriešiem pakāpeniski tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions – armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū – 2006. gadā vairāk nekā 18 % militārpersonu Latvijā bija sievietes, kamēr Polijā – 0,5 %, un pat ASV – tikai 10,5 %.
Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļuvuši sievišķīgi, un labprāt kļūst par mājsaimniecēm. Piemēram, Lielbritānijā, un droši vien arī citās valstīs vīriešiem mājsaimniecēm ir pat savi portāli internetā. Arī socioloģiskās aptaujas Vācijā liecina, ka 40% vīrieši labprāt uzņemtos mājas rūpes un kļūtu par mājsaimniecēm, turklāt liela daļa bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa uzņemties atbildību.
Vīrišķa identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu – iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts turpmāka pastāvēšana kļūst neiespējama, un tādā gadījumā Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam Van Rompejam var izrādīties taisnība, ka nacionālas valstis kā tādas ir mirušas 20 (drīzāk jau – nomērdētas).
Rietumu sabiedrībā dzimumu līdztiesības agresija ir manifestējusies daudzās iepriekš neparedzētās vai varbūt tieši otrādi – labi ieplānotās negatīvās sekās, kuras vissmagāk izpaužas tieši demogrāfijā. Dzimumu līdztiesība varas elitei ir kalpojusi kā instruments demogrāfisko procesu regulēšanai un cilvēku skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē, savā ziņā tā ir bijusi un ir viens no masu iznīcināšanas ieročiem miera laikā.
Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumbloka valstīs, savukārt no tām – Latvijā (kopš 1990. gada dzimstība ne reizi nav pārsniegusi mirstību). ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā (Latvijā par 25 % 2060. gadā). 2050. gadā eiropeiskas izcelsmes cilvēku vairs būs tikai 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem, 2000. gadā tie bija – 17 %, bet 1966. gadā – 25 %.
Turklāt gandrīz neiespējami ir atrast pierādījumus tam, ka dzimumu līdztiesība nestu sabiedrībai solītos augļus. Ģimenes un darba dzīves saskaņošana tiek pozicionēta kā iniciatīva dzimstības veicināšanai. Tikai dzīve to neapliecina. 2012. gadā Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā par dzimumu līdztiesības ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka "nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē un vēlmi laist pasaulē bērnus".
Secinājums: Dzimumu līdztiesība jeb dženderisms ir ES īstenotā ideoloģija un Eiropas identitātes zīmols. Tā ir balstīta uz pseidozinātnisku postulātu, ka cilvēka dzimums ir sociāls konstrukts, kas ir mainīgs cilvēka dzīves ciklā. Vēsturiski tās ideoloģijas pirmsākums rodams 20. gs. 60–70. gados, kad Eiropā intelektuālajā vidē no jauna atdzima kultūrmarksisms, kura idejas un metodes izrādījās piemērotas tam, lai realizētu Eiropas Savienības politiskos un ekonomiskos mērķus. Eiropas Savienības mērķis, izmantojot dženderisma ideoloģiju, ir izveidot jaunu dzimumneitrālu (de-gendered) sabiedrību, kura ir viegli pārvaldāma un manipulējama, patērnieciski orientēta, un kā tāda sevi ne fiziski, ne garīgi atjaunot un aizstāvēt nav spējīga. Vienlaikus ar dzimumidentitāti tiek iznīcināta cilvēka ģimeniskā un etniskā piederība, tādējādi, radot apstākļus, kad nacionālas valsts pastāvēšana kļūst turpmāk neiespējama. Dzimumlīdztiesība ir arī viens no instrumentiem, ko globālā elite, kurai pieder arī ES vadošās institūcijas, izmanto, lai ietekmētu demogrāfiskos procesus un mazinātu iedzīvotāju skaitu mūsdienu pārapdzīvotajā pasaulē.
Pēc visa šī paliekt tikai viens jautājums: vai komunistiskais režīms (kurš tiek pielīdzināts nacismam) vispār sabruka, un vai Latvijas Republika vispār ir tikusi atjaunota? Varbūt mums tikai izlikās, ka tāds mirklis bija, un vai vispār bija?